17.-18.gadsimta politiskās cīņas un monarhiju kari Eiropā. Absolūtisms

„Absolūtisms – apzināts valsts varas augstākās likumdošanas un administratīvās varas spiediena palielināšana uz pilsoņiem un uz to sociālekonomisko slāņu interesēm, kuros iedzīvotāji izkārtojušies”. Vēsturē par absolūtisma laiku uzskata Francijas Luija XIV valdīšanu līdz lielajai Franču revolūcijai.
Absolūtisma piekritēji mācīja, ka miers un kārtība valsts politikā būs tad, kad visi pilsoņi bez ierunām pakļausies savam Dieva ieceltajam valdniekam.
Ar absolūtismu tā laika Rietumeiropa saistīja saliedētību un vienotību. Šajā laikā valsts galvas lomu uzņēmās valdnieks, bet tas nenozīmēja viņa neierobežotu varu. Valdnieks vēl joprojām bija atbildīgs aristokrātu, garīdznieku, tirgotāju un uzņēmēju priekšā, jo ne vienmēr tie vēlējās piekāpties, tādēļ valdnieks bija spiests sevi pamatot savos rīkojumos, apgalvojumos. Organizējot, vērtējot valsts darbību valdība daudzviet nonāca pie secinājuma, ka veiksmīgai attīstībai vienmēr jābalstās uz stabilu ekonomiku un politiku, tādēļ arī viens no veidiem, kā panākt attīstību, bija to sekmēt, ieguldot līdzekļus atsevišķās jomās (armijas institūciju vajadzībām, birokrātijai), bet lai palielinātu ieguldāmos līdzekļus, nācās palielināt arī nodokļus buržujiem un zemniekiem, kas savukārt spieda tos aktīvāk domāt par naudas pelnīšanu.…