17.-18.gadsimta politiskās cīņas un monarhiju kari Eiropā

Līdz ar Vestfālenes mieru 1648. gadā beidzās Trīsdesmitgadu karš. Francija un Zviedrija izvirzījās Eiropas politikas priekšgalā. Kopumā Vestfālenes miera nosacījumi bija vērsti uz to, lai nodrošinātu spēku līdzsvaru starp Eiropas valstīm. Ar Trīsdesmitgadu karu bija beigušies arī ticības kari. Pēc simtu piecdesmit nestabilitātes gadiem, sabiedrība tiecās pēc miera un drošības, ko viņuprāt, nodrošinātu spēcīga centralizēta vara. Kara gaitā bija nostiprinājusies ne vien monarhu autoritāte, bet arī varas līdzekļi- pastāvīga armija, tieša ietekme uz likumdošanu, valsts saimniecisko resursu pārvalde. Sabiedrība gribēja redzēt drošu valsti, kurā valdītu stabilitāte un labklājība. Par tās simbolu kļuva monarhs. Spilgtākais absolūtisma valdnieks Ludviķis XIV ir teicis :” Valsts- tas esmu es!” . Francija bija piemērs, kam sekoja teju vai visas valstis, izņemot Šveici un Nīderlandi (republikas), Angliju, Poliju- Lietuvu (valdniekiem nebija nekādu cerību iegūt neierobežotu varu), Venēcija un citas pilsētvalstis. Tomēr visās absolūtisma valstīs, arī Francijā, monarhs tomēr bija spiests rēķināties ar zināmiem likumiem un interesēm.
Francija bija Trīsdesmitgadu kara faktiskā uzvarētāja. Karaļa vara bija jūtami nostiprinājusies. Kopš 1643. gada Ludviķis XIV bija Francijas karalis Ludviķa XIII dēls. Pēc Ludviķa XIII nāves, viņa māte Anna bija valsts reģente, tomēr patiesā vara bija kardināla Mazarīnī (Mazarin) rokās. Faktiski Ludviķis XIV nāca pie varas tikai pēc Mazarīnī nāves 1661. gadā. Tajā laikā Francija bija ekonomiski novājināta Trīsdesmitgadu kara, frondu1 un aplamas saimnieciskās darbības dēļ.…