Revolūcijai bija daudz cēloņu, kuri tikai visi kopā veidoja revolūcijas kritisko masu.
Latvijā auga neapmierinātība ar politisko beztiesību, arvien uzstājīgāk skanēja prasības pēc konstitūcijas, par savām tiesībām ekonomiskajos un politiskajos streikos iestājās strādnieki. Krievijas karš ar Japānu un carisma militārās neveiksmes tajā izraisīja Latvijā studentu un strādnieku protestus un pretkara akcijas. Arī Latviju skāra ekonomiskā krīze, lai gan salīdzinājumā ar impēriju kopumā iedzīvotāju materiālās labklājības līmenis te saglabājās daudz augstākā līmenī.
Vietējo apstākļu specifika noteica īpašās latviešu iedzīvotāju prasības pēc latviskām pašvaldībām, dzimtās valodas un nacionālās kultūras tiesībām, vācbaltiešu saimniecisko, sociālo, politisko privilēģiju atcelšanas. Latviešu zemniekiem un strādniekiem bija nesamierināma attieksme pret vācbaltiešu muižniecības kundzību Latvijas laukos. Cara režīma administratīvie spaidi, pārkrievošana un vācbaltiešu privilēģijas, divkāršais nacionālais jūgs bija galvenie 1905.gada revolūcijas vietējie cēloņi, kas būtiski ietekmēja revolūcijas raksturu un gaitu.
Protestējot pret strādnieku demonstrācijas apšaušanu 1905.gada 9.janvārī Pēterburgā, Rīgā sākās varens ģenerālstreiks ar plašām demonstrācijām un mītiņiem. 13.janvārī, demonstrantu tūkstošiem nonākot pilsētas centrā, karaspēks atklāja uguni. Nošauti tika 73 cilvēki, ievainoti vairāk nekā 200, vairākums bojāgājušo bija jauni strādnieki un studenti. Demonstrantu apšaušana nevis panāca ģenerālstreika pārtraukšanu, bet gan izraisīja vispārēju sašutumu, streikam aptverot arī citas lielākās Latvijas pilsētas. Jānis Akurater šajās dienās uzrakstīja dzejoli „Ar kaujas saucieniem uz lūpām”, tas kļuva par revolūcijas himnu.
…