19.gadsimta franču operas filosofiski estētiskās nostādnes

Franču komiskās operas sasniegumi 19.gs. lielā mērā saistījušies ar Bualdjē, kurš
radīja nozīmīgu darbu Baltā dāma (1825). Fantastikas elementi veiksmīgi papildina
reālistisko darbības norisi; meistariski veidotas orķestra, kora un solista partijas (Pupa 2015). Ap 1890. gadu Itālijā parādījās verisms, kaut kas ļoti līdzīgs jau attīstījās arī Francijā, vismaz kopš Žorža Bizē (Georges Bizet) operas Karmena pirmizrādes 1875. gadā. Daudzi citi franču komponisti balstoties uz viņu ilggadējām operas tradīcijām 19. gadsimta beigās
panāca ko izšķirošu – jaunas nacionālās skolas rašanos, kas bija attālas no jau pierastajām itāļu, vācu, franču skolām (Shirley 2019).
Žorža Bizē opera Karmena tiek atzīta par franču reālistiskās operas virsotni. Šīs
operas pirmizrāde nebija veiksmīga, jo vētrainā mūzika un pats stāsts , tā laika klausītājam, lika vilties. Trīs mēnešus vēlāk Bizē nomira 37 gadu vecumā un tā arī nepiedzīvoja savas idejas un operas triumfu, kas drīz padarīja Karmenu par populārāko operu (Маркези 1971).
Protams, neizpaliek franču liriskā opera, zinātnieks Pupa raksta, ka liriskā opera ir ļoti daudzpusīga. To pārstāv ārējās formās un stilā, lielajai operai, tuvais Fausts, kamerstila opera Beatriče un Benedikts, Žaka Ofenbaha (Jacques Offenbach) poētiskie Hofmaņa stāsti, kā arī reālistiskas muzikālās drāmas paraugs – Karmena. Visiem šiem darbiem ir kopīgas
iezīmes. Franču liriskā opera atsakās no vēsturiski heroiskas tematikas un pievēršas
galvenokārt cilvēka intīmajai dzīvei. Lielās operas pārspīlēti grandiozās koru ainas un plašos ansambļus nomaina romance, kavatīne, balāde, ariozo, t.i., kamerstila formas (Pupa 2015).…