Visnozīmīgākais absolūto redzes jutību ietekmējošais faktors ir acs adaptācija. Adaptācija - acs īpašība piemēroties dažādiem apgaismojuma apstākļiem. Acs ir spējīga darboties plašās apgaismojuma robežās no 10-7lx līdz 105lx. Acs jūtību raksturo vismazākais gaismas daudzums, kas izraisa redzes sajūtu. Lai adaptētos šādam apgaismojuma līmenim, nepieciešams zināms laiks. Parasti cilvēka acī ir četru veidu receptori ar atšķirīgu gaismas spektrālo jutību - trīs veidu vālītes, kuras nodrošina krāsu redzi, un nūjiņas, kuras izvietotas vairāk perimetrijā, un kuras dominē skotopiskās redzes (redze naktī) un mezopiskās (krēslas) redzes laikā. Kad acs ir adaptējusies gaismai, tas ir, augstam apgaismojuma līmenim, kāds ir, piemēram, laukā gaišā dienā, nomērot absolūto jutības slieksni tādos apstākļos, tas būs apmēram 10 000 reizes lielāks nekā tā absolūtā sliekšņa vērtība, ko iegūst, nomērot aci, kas apmēram 30 līdz 40 minūtes atpūtusies pilnīgā tumsā. Acs jutības izmaiņas, kas norisinās, kad acs nokļūst tumsā, apmēram 2 līdz 3 minūtes norisinās ļoti strauji, tad nākamās 5 līdz 6 minūtes jau daudz lēnāk. Adaptācijas perioda pirmajā daļā tumsai adaptējas vālītes. Otrais adaptācijas periods iesākas strauji, tad palēninās. Šo otro fāzi, kas atbild par galveno jutības palielināšanos, var attiecināt uz nūjiņu adaptāciju, un tas ir saistīts ar rodopsīna koncentrāciju šajās šūnās. Slieksni, ko iegūst, kad tumsas adaptācija ir pilnībā notikusi, sauc par absolūto beigu slieksni.
Tumsas adaptācijas ātrums ir atkarīgs no iepriekšējā gaismas stimula intensitātes un ekspozīcijas laika.
…
