Ādas izgatavošana un apstrāde – viena no senākajām cilvēka nodarbēm. Par to liecina pirmatnējie ādas apstrādes darbarīki, izgatavoti no kaula un akmens. Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka jau akmens laikmetā cilvēki prata labi apstrādāt ādas, to izgatavoja pat dzīvojamo mītņu izgatavošanai. No ādas gatavoja apģērbu un apavus, karavīru bruņas, aizjūga piederumus, maskas izrādēm, traukus un daudz ko citu. Īpašu vietu civilizācijas attīstībā ieņēma pergamenta izgatavošana – to izmantoja grāmatām.
Senēģiptiešu bareljefos un zīmējumos var redzēt ādas apstrādes amatnieku darba pamatetapus, uz tiem ir vērojama gan ādas miecēšana, gan ādas apstrāde. Iecienīta bija produkcija no Āzijas valstīm – tā saucamā Persijas un Babilonijas āda. Simtiem gadu izstrādājumus no šīm zemēm ieveda Eiropā, līdz 18.gs. Francijas meistariem izdevās atklāt šādu ādu izgatavošanas noslēpumus un sākt to ražošanu uz vietas.
Agrāk ādas, kas iegūtas no dzīvniekiem, tika izmantotas neapstrādātas, bet tāda āda mitruma ietekmē ātri bojājās. Vēlāk mūsu senči sāka izmantot vielas, kas aizkavēja ādu bojāšanos, kā arī padarīja tās mīkstākas un uzlaboja ādu izmantošanai noderīgās īpašības. Ar nogalināto dzīvnieku taukiem un smadzenēm mīkstināja saulē izžāvētas ādas, un apmēram 8 tūkstošus gadu pirms mūsu ēras tika atklāta ādu miecēšana.
Pēc miecēšanas ādu mīcīja ar robainu nazi, kas tika izgatavots no zirga galvaskausa, vēlāk – no koka.
Vēl pavisam nesen eskimosu sievietes ādas padarīja mīkstākas, tās košļājot, bet pēc tam apstrādājot ar zivju eļļu vai roņu taukiem. Zivju eļļu arī mūsdienās izmanto cimdu ādu izgatavošanai.…
