Secinājumi
Pneimonija – iekaisums, kas lokalizēts plaušu audos (terminālie elpceļi, alveolas un/vai interstīcijs);
Pneimonijas cēlonis galvenokārt ir inficēšanās ar pietiekamu skaitu virulentiem, pneimofīliem mikroorganismiem – baktērijām, mikobaktērijām, vīrusiem, sēnītēm, parazītiem;
Pasaulē ik gadu no pneimonijas mirst aptuveni 5 miljoni cilvēku, Latvijā ap 400;
Pneimonija klasificējama pēc vairākiem apstākļiem:
Vietas un apstākļiem,
Klīniskās norises,
Klīniskās ainas,
Radioloģiskās atradnes,
Pleiras dobuma izsvīduma,
Izsētā izsaucēja;
Visbiežāk tiek izmantota pneimonijas klasifikācija pēc vietas un apstākļiem, kas dalāma vēl sīkākās apakšgrupās - sadzīvē iegūtā jeb mājas pneimonija (SIP), hospitālī iegūtā jeb nozokomiālā (HIP), pansionātā iegūtā, aspirācijas pneimonija (AP), kompromitēta saimnieka pneimonija;
Pneimonija attīstās pie bojātiem elpceļu aizsardzības mehānismiem, elpceļos lielā kvantitāte nonāk mikroorganismi vai arī nonākušie mikroorganismi ir virulenti un organisms nav imūns pret tajā nonākušajiem mikroorganismiem;
Mikroorganismi elpceļos nonāk ar kāda mehānisma palīdzību, piemēram, gaisa pilienu veidā, inficējoties no augsnes, rīšanas traucējumu gadījumā, hematogēni u.c.;
Klīniski pneimonijas galvenie simptomi ir klepus, >ķermeņa temperatūra, sāpes krūtīs, tahipnoja, trokšņi plaušās;
Galvenā ārstēšanas metode – empīriska antibakteriāla terapija;
Bez antibiotiku lietošanas izmanto arī: atkrēpošanas, pretklepus un pretiekaisuma līdzekļus, kā arī rehabilitācijas pasākumus – posturālo drenāžu, masāžu ar vibrācijā, ārstniecisko vingrošanu.
…
