Albērs Kamī "Mēris" analīze

Konflikti
Teju katrs Orānas iemītnieks mēra laikā izdzīvo iekšējo konfliktu, pats ar sevi diskutēdams, kā rīkoties būtu pareizāk – ziedoties tautas labā vai padoties bailēm un sekot personīgajām vēlmēm. Visspilgtāk šāda veida konflikts vērojams Remona Rambēra tēlā. Rambērs ir žurnālists, kurš mēra dēļ ieslodzīts Orānā un netiek mājās pie savas mīļotās. Vīrietis ļoti dedzīgi meklē veidus, kā nelegāli izkļūt no pilsētas, taču, kad beidzot ir atradis puišus, kuri viņam nelāgajā situācijā varētu palīdzēt, viņš tomēr nolemj palikt Orānā, lai ziedotu savus spēkus un laiku cīņai pret slimību.
Par būtisku ieganstu konfliktam kļūst arī reliģija. Jezuītu priesteris tēvs Panlū epidēmijas sākumā nolasa sprediķi, kurā aicina pieņemt mēri kā Dieva sodu par grēkiem. Šī izteikuma dēļ priesterim un ārstam Rjē rodas nesaskaņas. Rjē atsakās ticēt Panlū un pārmet pārmērīgu paļaušanos uz abstraktām, grandiozām idejām, kā arī distancēšanos no cilvēku problēmām, “neieskatoties nāvei acīs”.
Tuvāk romāna izskaņai, kad Panlū kopā ar Rjē redzējis mazu zēnu mirstam un visbeidzot ar briesmīgu kaiti (nav drošu pierādījumu tam, ka tas patiešām bijis mēris) sasirgst arī pats, viņa uzskati strauji mainās, radot iekšējo konfliktu. Šie divi notikumi kalpo par nopietnu pārbaudījumu priestera ticībai Dievam. Panlū ir ļoti grūti pieņemt, ka mazā zēna mocības bijusi “Dieva griba”, taču tajā pašā laikā vīrietis, paļaudamies uz Debesu Tēva spēku, noraida ārsta palīdzību paša slimības brīdī, kas viņam izrādās liktenīga. Konflikts paliek neatrisināts, Panlū līdz pēdējai stundiņai nav līdz galam pārliecināts, vai spēj nešaubīgi piekrist Dieva “lēmumiem”, kad tie izraisa ciešanas un sāpes tik milzīgam ļaužu skaitam.
…