Darbs iesākas ar to, ka Merso kungs tikko uzzinājis, ka viņa māte nomirusi. Dīvainā kārtā tas viņu nesatrauc. Viņš dodas uz Marengas patversmi, kur pēdējos gadus pavadījusi viņa māte. Patversmes direktors par visu jau ir parūpējies, Merso kungam atliek tikai parakstīt papīrus. Direktors runāja saprotoši, jo, zinot, cik nelielu algu saņēmis Merso kungs, var saprast, ka viņš nevarēja savu māti atļauties turēt savā mājā, viņai vajadzējis kopējas, labāk viņai bijis patversmē. Notiek atvadas no viņa mammas, uz tām ierodas lielākā daļa patversmes iedzīvotāju, lielākoties, tādi paši un līdzīga vecuma ļaudis. Lielu pretimnākšanu izrāda šīs iestādes durvju sargs – pats nonācis patversmē, vēlāk tikai kļuvis par durvju sargu, strādā šeit jau 5 gadus, 64 gadus vecs. Zālē, kurā atdusas Merso kundze notiek atvadas. Durvju sargs piedāvā atvērt zārka vāku, lai dēls vēl pēdējo reizi varētu uz savu māti paskatīties un kā nākas atvadīties. Merso kungs no šādas iespējas atsakās.
Direktors Merso kungam pastāsta, ka viņa mamma ļoti sadraudzējusies ar Tomā Peresu, abus zoboja patversmes iemītnieki, saucot Merso kundzi par Peresa brūti, tas abiem sagādājis prieku. Tās bija mazliet bērnišķīgas jūtas, abi bija gandrīz nešķirami. Viņš ļoti skumst pēc viņas.
Bēru dienā Merso kungs māti neuzlūkojis vēl pēdējo reizi, atļāva zārku aizvērt. Sarunā ar apbedīšanas biroja kalpotāju atklājas fakts, ka Merso kungs nemaz īsti nezina, cik veca bijusi viņa māte.
„Atmiņā man saglabājušies vēl daži iespaidi no tās dienas: piemēram, Peresa seja, kad viņš pēdējo reizi mūs panāca pie paša ciema. Pār vaigiem viņam ritēja lielas asaru lāses, acīmredzot no nervozēšanas un grūtā gājiena. Bet daudzo krunku dēļ asaras leja nenoritēja. Tās saplūda kopā un sakritušajā sejā izveidoja spožu valgumu. Tad vēl atmiņā palikusi baznīca un ciema iedzīvotāji uz ietvēm, sarkanās ģerānijas uz kapu kopiņām, Peresa ģībonis (viņš nokrita kā salūzis ķipars), asiņu krāsas zeme, kas bira uz zārka, ar zemi sajaukušās baltās augu saknītes, un vēl kaut kādi cilvēki, balsis, ciems, gaidīšana pie kafejnīcas, nepārtraukta motora rūkoņa un mans prieks, kad autobuss iebrauca ugunīm apgaismotajā Alžīrā un es iedomājos, ka tūlīt likšos gultā un nogulēšu veselas divpadsmit stundas.”…
