Grāmatas sākumā tiek stāstīts par diviem brāļiem - Artūru un Edgaru Vanagiem, kuri dzīvo un mācās Rīgā. Brāļi uzzina, ka tieši viņu vecāku māju tuvumā ir vācu karaspēks. Abi ir satraukti, bet zina, ka paši nevar ne ar ko palīdzēt.
Vēlāk, kad viņi uzzina, ka Jelgavā viss norimis, brāļi dodas apraudzīt vecākus. Aizbraukdami uz mājām, viņi uzzina, ka vācieši ir nogalinājuši viņu māti. „Zārkā guļ mūsu māte, tērpta melnajās svētku drānās, uz krūtīm saliktām rokām un viņās iespiestu mutautiņu.” Pēc mātes nāves vecākais dēls Edgars nolemj doties uz kara skolu.
Tēvs kopā ar Artūru dodas uz Rīgu. Tāpat kā viņi arī daudzi citi dodas prom no savām mājām, bēgļu gaitās. Apmezdamies Rīgā, tēvs un dēls uzzina, ka vācieši gatavojas iekarot visu viņu zemi. Abi izvēlas doties karā. „Ar karu mums atņem mājas, ar karu mēs tās atgūsim atpakaļ.” Artūru ar tēva atļauju uzņem strēlniekos, tēvs kļūst par virsseržantu. Strēlniekiem prom braucot ir daudz pavadītāju un laimes vēlētāju. Sākumā strēlnieki šaušanā vingrinās uz maiņām, jo trūkst nepieciešamā kaujas aprīkojuma, ar lielu nepacietību tiek gaidīts tas brīdis, kad viss inventārs tiks piegādāts.…