Pārsvarā alvu iegūst no alvu saturoša minerāla kasiterīta jeb alvas akmens SnO2. Alvu no kasiterīta iegūst reducējot ar oglekli 1200-1300oC. Galvenās problēmas alvas iegūšanā rada dzelzs rūdu klātbūtne, jo var veidoties cieti produkti ar daļēji nevēlamām īpašībām. Tāpēc reducēšana jāveic pie pietiekoša skābekļa spiediena, lai novērstu dzelzs oksīdu reducēšanos par dzelzi.
FIZIKĀLĀS ĪPAŠĪBAS
Kārtas skaitlis ir 50, atommasa 118,69, tkuš.= 232oC, tvirš.= 2720oC. Elektronu konfigurācija [Kr]4d105s25p2.
Vienkāršas vielas veidā alvai ir trīs modifikācijas: α-Sn (pelēks pulveris), β-Sn (sudrabbalts metāls) un γ-Sn (trausls metāls, kuru viegli saberzt pulverī).
Alva parastos apstākļos ir sudrabbalts, mīksts metāls. To liecot, dzirdams raksturīgs troksnis – krakšķis jeb t.s. “alvas kliedziens”, kas rodas, alvas kristāliem beržoties citam gar citu. Alva ir viegli velvējama un stiepjama, tāpēc no tās var izveidot foliju – staniolu. Temperatūrā, kas zemāka par 13,2oC, baltā alva sāk pārvērsties pelēkajā alvā. Ar to izskaidrojama pelēku, irdenu plankumu rašanās uz alvas izstrādājumiem. Šo parādību sauc par alvas mēri. To veicina cinka un alumīnija piemaisījumi, bet kavē bismuta, antimona un svina piemaisījumi.
Alvai raksturīgs ir tas, ka no visiem ķīmiskajiem elementiem tai ir pazīstams visvairāk dabīgo izotopu.…
