5. Fizikālās un ķīmiskās īpašības.
Aminoskābes ir bezkrāsainas kristāliskas vielas ar augstu kušanas temperatūru. Kūstot aminoskābes sadalās. Viegli šķīst ūdenī, bet grūti – organiskajos šķīdinātājos.
α-aminoskābes, tāpat kā α-hidroksiskābes un monosaharīdus, pieskaita D vai L rindai, salīdzinot konfigurāciju ar glicerīnaldehīda telpisko struktūru. Aminoskābju racēmiskais maisījums DL ir optiski negatīvs.
Pēc savām īpašībām aminoskābes ir amfolīti (amfotēri elektrolīti): atkarībā no vides pH tie eksistē kā katjoni, anjoni vai iekšējie sāļi – betaīni.
Aminoskābei protonējoties veidojas katjons, kurš, būdams stipra skābe, viegli jonizējas par betaīnu. Bipolāram jonam jonizējoties, veidojas anjons.
Aminoskābes šķīduma pH vērtību, kurai atbilst mazākā elektrovadītspēja, sauc par izoelektrisko punktu un apzīmē ar pHi.
Izoelektriskais punkts atbilst aminoskābju titrēšanas līknes pārliekuma punktam. Šajā punktā ir maksimāla iekšējās sāls (betaīna) koncentrācija un vismazākā elektrovadītspēja. Titrējot aminoskābes, var noteikt arī karboksilgrupas un aminogrupas jonizācijas konstantes.
Aminoskābēm raksturīgas karboksilgrupas, aminogrupas un abu funkcionālo grupu specifiskas reakcijas. Savienojumu reaģētspēju raksturo glicīna (aminoetiķskābes) reakcijas.
Karsējot aminoskābes, atkarībā no aminogrupas atrašanās vietas molekulā veidojas dažādi produkti.
…
