Vide
Daugavas malā, ķeguma galā
Kur rumbas upīte, Daugavā krītot,
Caur klintīm izgrauzta dziļajos gravas,
Stāvēja slaveno Lielvārdu pile.
Izskats
Par staltu jaunekli pieauga puisēns
Ar smago zobenu apjozās Lāčplēsis,
Paņēma šķēpu un vairogu savu,
Uzlika caunu cepuri galvā
Raksturs
Drosme, spēks, apķērība
Ātrumā pieskrien jaunākais klātu
Un lāci saķer aiz vaļējiem žokļiem, -
Ar lielu stiprumu zvēru tas pārplēš
Viducī pušam kā kazlēnu kādu
Uz lejpusē krācošo straumi –
Ļaudis uz celtuves pārbijušies
Jau redzēja nāvi priekš acīm;
Lāčplēsim nebija ko apdomāties;
Tas iesāka airēt ar plaukstām;
Spēcīgi ūdenī iecirzdams, tas
Drīz celtuvi iegrieza ceļā.
Pēdīgi laimīgipārvilka to
Pār Daugavu otrajā pusē!-
Ļaudis nu vareni izbrīnījās
Par Lāčplēša lielajo spēku.
Milzis, redzēdams Lāčplēsi jājot, paķēra nūju,
Grieza to riņķī ap galvu, tā ka sacēlās viesul’s;
Smējās par Lāčplēsi, teikdams, vai šim ļāvuse māte
Nāvē tik nelaiku doties. Lāčplēs’s tam atteica pretim:
Laiks jau atnācis, kur vairs nederot pasaulē milži,
Tādēļ šo arī Pakola valstībā noraidīt gribot.
Tam par atbildi milzis svieda ar smagajo nūju,
Izsita Lāčplēsim zirgu ar visiem sedliem iz kājām.
Zirgs ar nūju ieskrēja purvā. Lāčplēs’s uz kājām
Nolēca zemē, zobinu izrāvis, iecirta milzim
Gūžā ar varenu spēku, tāka ka tas nogāzās zemē.
…