Andreja Upīša LUGAS.
Izcilu ieguldījumu latviešu literatūrā Upīts devis dramaturģijas žanrā. Sākumā Upīts raksta nelielas viencēliena komēdijas, kam 1911. gadā seko luga „Balss un atbalss” - pirmā luga par latviešu strādniekiem. Šī luga mākslinieciski vēl vāja, bet ar savu revolucionāro idejiskumu sabiedriski nozīmīga. Traģikomēdija „Viens un daudzie” (1914) vērsta pret renegātiem. 1914. gadā sarakstīta arī luga „Saule un tvaiks” (izdota 1919. gadā).
Sākot ar 1922. gadu, Upīts pievēršas plašām satīriskām komēdijām. Spēcīgas ir komēdijas „Peldētāja Zuzanna” (1922), „Atraitnes vīrs” (1925), „Kaijas lidojums” (1926), „Cēloņi un sekas” (1927), „Vesela miesa” (1927), „Apburtais loks” (1929), „Ziedošais tuksnesis” (1930), „Ziņģu Ješkas uzvara” (1933). Populārākā no Upīša komēdijām ir „Peldētāja Zuzanna”. Šajās komēdijās autors nesmīdina skatītājus ar atainoto tēlu un parādību komismu, bet izsmej sabiedrisko iekārtu, kas rada šādus smieklīgus tipus. Viņa komēdiju varoņi ir politiķi, veikalnieki, spekulanti, direktori, fabrikanti, inteliģenti iznireļi un citi buržuāzijas pārstāvji. Andreja Upīša satīra apkaro šos tēlus kā sociālus tipus, kas pārstāv savu šķiru.
Lielas filozofiskas idejas mākslinieciski spēcīgā formā Upīts risina traģēdijās „Mirabo” (1926), „Žanna d'Arka” (1930) un „Spartaks” (1943).
Luga „1905” ir romāna „Ziemeļa vējš” dramatizējums. („Latviešu un cittautu literatūra”, „Zvaigznē”, Rīgā, 1975)
„Žanna d’ Arka”
…