Eižens Švarcenbergs
(1717.-1779. g.)
Pirmais, kas Baltijā uzstājās par zemnieku atsvabināšanu. Dzimis un izglītojies Vācijā, viņš bija (1745.-1775. g.) Vidzemes igauņu daļā par mācītāju, tad par ģimnāzijas skolotāju Jelgavā, pēdīgi par muižas pārvaldnieku Maskavas guberņā. Pēc tam kad viņš bija laidis klajā dažus rakstus par dzimtbūšanas postu un par dzimtīpašuma labumiem, viņš uz ķeizarienes Katrīnas II uzaicinājumu izstrādāja apcerējumu par Vidzemes zemnieku stāvokli, ko 1763. g. aizsūtīja uz Pēterpili.
Kārlis Frīdrihs Šulcs
(1720.-1782. g.)
Aizkraukles un Rīmaņmuižas dzimtkungs, Vidzemes landrāts. savās muižās (1764. g.) ieviesa likumus. Šie likumi noteica, 1) ka visa kustama manta ir zemnieka paša īpašums, 2) ka viņš patura savas mājas uz bērnu bērniem, 3) ka dzimtkungs nedrīkst klaušas pārgrozīt, 4) ka dzimtkungs nedrīkst veselas dzimtas vai viņu locekļus pārdot. 1765. g. sasauktajā landtāgā priekšlikumu nepieņēma; likumu grāmatu nosprieda iznīcināt.
Garlībs Merķelis
( 1769.-1860. g.)
No sava tēva, Lēdurgas mācītāja, dabūjis ierosinājumus uz patstāvīgu domāšanu un ideālu cenšanos, viņš lielu daļu savas izglītības smēla no tēva bagātās bibliotēkas, kur redzamu vietu ieņēma franču apgaismošanas laikmeta rakstnieku (Voltēra, Ruso u. c.) darbi. Tēvam mirstot (1782. g.), viņam nebija iespējams baudīt kārtīgu skolas mācību. Vidzemē dažās vietās par mājskolotāju būdams, viņš iepazinās ar latviešu zemnieku nospiesto stāvokli. Savus novērojumus viņš izlietoja grāmatā Latvieši (Die Letten), kas nāca klajā 1796. g. Tai pašā laikā Merķelis aizgāja uz Vāciju un studēja Leipcigā medicīnu. Vācijā viņš iemantoja arī ievērojama un bīstama avīžnieka vārdu.…
