Esejists
Pirmais latviešu esejists. “18 vēstules iz tēvijas”” – tur viņa domas par dzīvi, rakstniecību. Temati – viņa pārdomas par dzīvi, literatūru un latviešu valodu. Kā arī par svarīgu uzskata Bībeles mācību
80o gadu pantmērs, nepaceļas līdz Pumpuram. Tulkojumi, atdzejojumi no Gētes, Lenava, Eihendorfa uc. Viņa paša garīgās dziesmas ap 1907.-1912. un 1920.-1925.g. Vinš par dzeju: “Domāju, ka dzeja tikpat labi var parādīties arī prozā, un šī īpaši, - ja kur tā man nāca pretī - , bija mana dzeja.”
Lasīja tolaik “Pēterburgas Avīzes”, Pumpura, kā arī Ausekļa rakstus. Cimzes skolā mācījās latviešu valodu, par paraugu ņemdams “Mērnieku laikus” un J.Zvaigznītes pasaciņas. Mācījās no tautu valodas. Valodas pareizībai veltīta liela uzmnība.
Par daiļradi – viņš ir reakcionārs, reālists savos darbos. Šaura domāšana saistībā ar viņa reliģisko dogmatismu.! Reakcionārisms izpužoties tā, ka Apsīšu Jēkabs noliedz dzērājus, izklaidīgus ļaudis un tas raisa sabiedriskas nesaskaņas! Viņa humors ir tikai satīra, kas apslēpta, smejoties par laicīgām parādībām, jo viņa uzskatos – tiaki dogmatisms.
Apsīšu Jēkaba sniegtā ideoloģija padomju laika literatūras vēstures aspektā: “Andra tēva rīcība ar savu nepretošanos ļaunumam un dzīves idealizēšanu ir reakcionāra. Ne velti buržuāzija, lai vērstu darbļaužu apziņu viņai vēlamā pasivitātes virzienā, demagoģiski izvirzīja Andreja tēvu par audzināšanas ideālu. Tāds paraugs audzināja kalpus, kas padevīgi un izdevīgi ekspluatatoriem” Andra māte – nervoza, asa, nesamierinās ar netaisnību.
“Laimes spoks” (1885) zvejnieki kas savā starpa pārrunā maižnieku asinsdarbus. Veidots, balstoties uz folkloras materiāliem. Nostāsts, kas plašākais šajā stāstā par zemnieku piesiešanu pie staba un sišanu. Tas piesietais zemnieks Lielais Jānis, ar skaidru sirdi, kuru mocīja. Te autors paredz runā par lielkungu bailēm no zemnieku dusmām par sodiem un par nabaga zemnieku spokiem. Lielais Jānis iztaisas par spoku un lielkungu izrakt moku stabu, kurš moka pašu lielkungu.
…
