Šeit mēs aplūkosim tiklab dzejas mākslu vispār,kā arī tās dažādos veidus,tāpat to,kāda nozīme ir katram no tiem,kā jāveido fābulas, lai mākslas darbs būtu pilnvētīgs.
Episkā dzeja trağēdija ,tāpat arī komēdija un ditirambu dzeja ,lielākā aulētikas un kitaristikas daļa – visas tās kopā ir atdarinātājas mākslas.
Šie atdarinājumi atšķiras cits no cita trejādā ziņā: ar dažādiem atdarināšanas līdzekļiem ,tālāk ar atdarināmo vielu un veidu. Atdarinājums notiek ar ritma,valodas un harmonijas palīdzību,proti,atsevišķi vai arī kopā.
Tā kā atdarinātājiem par objektu ir cilvēki darbībā,kas katrā ziņā ir vai nu krietni,vai nekrietni, - te jāpiemetina,ka raksturi gandrīz arvien atbilst vienai no šīm pazīmēm,jo tikums vai netikums ir tas ,kas noteic katra cilvēka raksturu,- tad atdarina vai nu labākus,nekā esam mēs ,vai sliktākus,vai arī tieši tādus kā mēs.
Saskaņā ar katra atsevišķa autora individuālajām tieksmēm dzejas māksla sazarojās divos virzienos. Cēlāka rakstura dzejnieki atdarināja cildenus darbus un tāda paša rakstura cilvēka rīcību,bet vieglprātīgākie – nekrietnu cilvēku darbus,sākdami ar zobgalīgajiem sacerējumiem,tāpat kā pirmie ar himnām un slavas dziesmām.…