Aristotelis "Nikomaha ētika". Septītās grāmatas analīze un secinājumi

10. sadaļa Mērķis
10. nodaļas sākumā es atradu iespējams labāko domugraudu, līdz ar to arī citātu šajā darbā un tas skan sekojoši: „Ja kāds izvēlas un tiecas sasniegt vienu mērķi otra mērķa dēļ, tad pēc būtības viņš tiecas sasniegt šo otro mērķi, bet pirmais ir kā blakus faktors.” Šim citātam es pilnībā piekrītu, jo, ja tiešām šie mērķi ir tik cieši saistīti, ka bez viena mērķa nevar sasniegt to nākamo jeb augstāko mērķi, tad šis ne tik svarīgais mērķis tiešām nespēlē īpaši svarīgu lomu un vienīgais, kur šis mērķis kā blakus faktors noder, ir paveiktā darba noderēšanai, faktiski šis mazāk svarīgais mērķis kalpo par tādu kā atskaites punktu galvenajam mērķim.
Pēdējais citāts, par kuru es gribētu izteikties ir šāds: „savaldīgais nemainīs savas domas iekāres dēļ, lai gan, ja būs atbilstošs gadījums, viņš būs viegli pārliecināms; ietiepīgais, turpretim, ja viņu pārņēmušas iekāres, nepadodas prāta argumentiem.” Es piekrītu, ka savaldīgu cilvēku atsevišķos gadījumos ir viegli pārliecināt, jo viņš bieži negrib pats pieņemt svarīgus lēmumus un labāk ieklausās citos cilvēkos. Savukārt ietiepīgais paliks pie sava, ir grūti mainīt tā domas, jo bieži vien viņš uzskata, ka tieši viņam ir taisnība.

Atziņas
1.-5. sadaļa
1) „Dievišķs cilvēks ir retums; spartieši parasti saka par tādu cilvēku, ko viņi sevišķi ciena: „Viņš ir dievišķs cilvēks.” Arī zvēriskums starp cilvēkiem ir retums, visvairāk zvērisku cilvēku sastopams starp barbariem, daži kļūst tādi arī slimības vai sakropļojumu rezultātā”.
2) „..nemaz nav nesavaldības, jo neviens zinošs cilvēks nerīkojas pretēji tam, ko viņš pats atzīst par vislabāko – tāda rīcība iespējama vienīgi aiz nezināšanas”.
3) „daži par savu šķitumu ir tikpat pārliecināti kā par stabilām, drošām zināšanām”.

…