Aspazijas dzejoļu krājuma "Sarkanās puķes" analīze

Liriskā varone ir atklājusi jaunu dzīvi – nākotni: “Mēs nežēlojam pagājību/ Un vītušo tās cerību,/ Ar iegūstamo nākamību/ Mēs slēdzam jaunu derību,” bet viņa zina, ka nākotne nenāks viegli: “Gan dzīves laime ziedēs,/ Kad atdzims cilvēce,/ Bet vai tā brūces dziedēs,/ Kas sistas pagātnē?” Šajā nodaļā gandrīz nemanāmi caur romantismu iezīmējas arī jaunās strāvas idejas.
“Sarkanās puķes” beidzas gaiši: “Es uguns liesma esmu,/ Es esmu austošs rīts,/ Priekš ienākušās pļaujas/ Mans asmens spoži trīts. (..) Un, vecam drupās krītot,/ Kā jauna Ēdene/ Starp gavilēm un lāstiem/ Nāk lielā nākotne.”
Beigu beigās “Sarkanās puķes” nav tikai par to, ka no sapņotājas var kļūt par darītāju, bet arī par ceļu, pa kādu ejot, tas notiek. Liriskā varone aug mūsu acu priekšā, sākumā viņa ir nobijusies un ar lieliem sapņiem, bet gan ar mīlestību, gan ar iešanu pa maldu ceļiem viņa nonāk savā sapņu zemē – nākotnē. Protams, nākotne vēl ir priekšā, bet tagad tā ir atrasta, redzama, sasniedzama. “Sarkanās puķes” ir stāsts par daļu no kāda dzīves, iespējams, par pavisam mazu daļu, kādam pat dienu. “Bez ideāla”, “Pusdienas karstumā”, “Maldu uguns” un “Gaismas straume” – tās taču ir daļas no katra dzīves. Tās var nākt dažādā secībā, atkārtoties, ieilgt, bet vai mēs sagaidīsim gaismas straumi un vai pēc tās sekos vai nesekos dvēseles krēsla – šķiet, uz to atbildi nezina neviens, jo mēs visi tāpat kā Aspazija gaidām un ceram.
…