GAISMAS STRAUME
Pēdējā nodaļā liriskais varonis nosoda pagātnes sagādātās grūtības, tās notikumi joprojām mēdz izraisīt sāpes, bet tās tieši liek sacelties un cīnīties. Viņš cerīgi gaida, kad kāds glābējs to izglābs, ka kaut kas pats no sevis mainīsies uz labo pusi:
“Ap dūcošu spoli laikmeti skrien
Un bezgala virknē sienas,
Bet cilvēce gaida vēl arvien
Kā bārene saulainas dienas.”
Iemesls, kas liedz varonim būt pilnīgi laimīgam, ir sevis nosodīšana par pagātnes notikumiem, par kaut ko nesasniegtu:
“Ar rūgtu žēlumu es sevi
Par noziedznieci apsūdzu,
Ka dzīves lielo uzdevumu
Vēl nepildītu atstāju.”
Taču turpmāk rakstītais norāda, ka bez vainas apziņas liriskais varonis vēl vairāk sevī izjūt savu milzīgo vērtību, par laimi, nevērtē sevi par zemu:
…