7. Karls Jasperss: eksistences filosofija Vācijā. K.Jasperss „Ievads filosofijā”.
Karls Teodors Jasperss – psihiatrs, filosofs, spilgtākais vācu eksistenciālisma pārstāvis, profesors Bāzeles universitātē.
Psihopatoloģiskajās parādībās Jasperss saskatīja nevis personības deģenerāciju, bet gan pastiprinātu cilvēka tieksmi pēc individualitātes. Secināja, ka jebkura racionāla pasaules aina vēl nenozīmē, ka pasaule ir izpētīta: tā ir tikai „esamības šifrs“, un tas vienmēr ir jāizskaidro. Filosofijas iekšējais saturs, pēc viņa domām, atklājas tikai „intīmajā šifra izpratnē“, bet filosofijas uzdevums ir izzināt nesaprātīgo, kas valda pasaulē, un izprast to kā augstākā saprāta pamatu („Saprāts un eksistence“, 1935.). Jaspersa eksistenciālisma specifika visspilgtāk parādās viņa mācībā par „robežsituācijām“: esamības patiesā jēga cilvēkam kļūst skaidra tikai spēcīgu garīgu satricinājumu laikā (smaga slimība, nāves klātesamība, nelabojamas vainas apziņa u.tml.). Šādos brīžos „sabrūk šifrs“: cilvēks atbrīvojas no saviem ieaudzinātajiem priekšstatiem kā pareizi dzīvot (no „transcedentālās esamības sevī“, jo robežsituācija pierādījusi šo uzskatu aplamību), kā no aplamām atbrīvojas no līdzšinējām prioritātēm (no „esamības pasaulē“). Cilvēkam atklājas viņa dziļi intīmā eksistence („eksistences apskaidrība“) un patiesā (transcedentālā) augstākā esamības izpratne („Filosofija“, 1932.).
Jaspersa (1883 – 1969) daudzsējumu darbi ir pilni ar ļoti subjektīvām lielo filozofu parafrāzēm [jēdzienu, spriedumu un plašāku domu izteikšana ar saviem vārdiem, nevis tā, kā tas izteikts attiecīgās informācijas avotā] , kurām seko aicinājumi lasītājiem rūpēties par savu paša eksistenci. No Jaspersa slavenākajiem darbiem minami “Vispārīgā psihopataloģija” (1913) un “Filozofija” (1932).
Eksistenciālismu, kas visspilgtāk attīstījās Francijā no Otrā pasaules kara beigām līdz sešdesmito gadu beigām, pārstāvēja Žans Pols Sartrs Francijā, Martīns Heidegers un K. Jasperss Vācijā.
Eksistenciālisma filozofijas pamatā ir jautājumi par cilvēka esību, viņa darbību, funkcijām un vietu pasaulē, attiecībām ar Dievu vai atsvešinātību no tā un arī pašam no savas eksistences. Eksistenciālisms cilvēku ikdienu redz neīstām, it kā neizbēgamām šķietamībām pārpilnu, tomēr cilvēkam pastāv iespēja atrauties no neīstām neizbēgamībām un brīvi veidot savu dzīvi.
Esošais (parādība – Erscheinung) ir esošais priekš mums. “Esamība” ir tas, uz ko sašķeltība, kurā top izziņa, var tikai norādīt kā nesašķelto – subjekta / objekta sašķeltību pirms tam aptverošo. To nevar izzināt (S/O), bet tikai izgaismot (erhellen) pie priekšmetiskuma robežām, kur priekšmetiskums kļūst par norādi, mājienu uz aptverošo.
…