1. ATMIŅA
Atmiņa ir viens no tiem psihiskajiem procesiem, kura funkcionālos vai strukturālos traucējumus cilvēks izjūt visasāk. Tā ir cilvēka pieredzes krātuve, kas ne tikai ļauj uzkrāt un reproducēt faktus, bet ļaut jau prognozēt rīcību un dod materiālu domāšanai. Visi agrāk pārdzīvotie priekšstati uzkrājas atmiņā.
Definēt atmiņu ir ļoti grūti. Viena no iespējām ir to definēt caur atmiņas procesiem:
Atmiņa ir pagātnes pieredzes pēdu iegaumēšanas, saglabāšanas, apzināšanas un aizmiršanas process.
Atmiņa ir apziņas funkcija, kas izpaužas visu agrāko parādību pārdzīvojumu uzglabāšanā.
Tai ir svarīga loma cilvēka dzīvē, jo ar tās palīdzību cilvēks uzkrāj zināšanas un pēc vajadzības var tās izmantot praksē. Atmiņa cieši saista cilvēka pagātni, tagadni un nākotni.
Atmiņas funkcijas realizē galvas smadzeņu garoza. Tās biezums ir apmēram 1/3 centimetra un, ja to iztaisnotu, tā nebūtu daudz lielāka par atvērta laikraksta lapu. Tomēr šajā ne pārāk lielajā laukumā atrodas vairāk nekā 10 miljardi nervu šūnas, bet neironu. Informācija, kura nonāk no sajūtu analizatoriem uz smadzenēm, izsauc elektrisko potenciālu izmaiņas neironos, tie šo informāciju kodē un tālāk nonā smadzeņu centos. Tā kā neironu sasaistes var būt daudz, tad šis ceļš no analizatora līdz smadzenēm var būt atšķirīgs pie līdzīgas informācijas. Neironu daudzuma un dažādo informācijas ceļu dēļ zinātnieki uzskata, ka smadzenes var apstrādāt neierobežotu daudzumu informācijas.
Atmiņas veidi
To iedala:
ģenētiskā atmiņa – saistīta ar katra cilvēka personisko dvēseles pieredzi un ar pagātnes pieredzi;
iegūtā.
Iedzimtā atmiņa nosaka visu anatomisko un fizioloģisko uzbūvi un attīstību, kā arī sugai raksturīgo uzvedību instinktu līmenī. Tā ir stabilākā un mazāk pakļauta vides ietekmēm.
…
