Iespaidi, kuri cilvēkam rodas par apkātrtējo pasauli, atstāj noteiktas pēdas, saglabājas, nostiprinās un nepieciešamības gadījumā robežas atjaunojas-reproducējas. (Ņikiforovs, 2007.)Atmiņa ir psihisks process, kurā cilvēks iegaumē, saglabā, reproducē un aizmirst pieredzēto.(Ābele, 2000.)
Atmiņas izpēte ir viens no pirmajiem psiholoģijas virzieniem, kurā tika pielietota eksperimentālā metode – mēģināja izmērīt atmiņas procesus un aprakstīt to norises likumsakarībās.Atmiņai cilvēka dzīvē ir ļoti liela nozīme, jo ar tās palīdzību cilvēks uzkrāj zināšanas un var tās izmantot pēc vajadzības.(Vorobjovs,2000.)
Atmiņu var definēt kā spēju veidot, saglabāt un reproducēt dzīves pieredzi. (Ņikiforovs, 2007.)
Atmiņā mēs saglabājam nevis pašu realitāti, bet drīzāk gan ārējās realitātes ieskšējos modeļus, jeb mentālās reprezentācijas. Tās var ietvert cilvēkus, objektus vai norises.
Atmiņa daļēji ir atkarīga no nervu sistēmas, īpaši galvas smadzeņu, bioliģiskajām funkcijām, un atmiņu veidošanās, saistās ar pārmaiņām galvas smadzenēs. (Borns,Ruso,2001.)Atmiņa saista cilvēka pagātni, tagadni un nākotni.…