Dzejolis “Pēc kuģu bojā ejas”
“bet roka
velk svītru pāri
gaŗai bēdu lugai,
kuŗā stāstīts daudz
par mīlu vienīgo —
visdaiļāko madonnu,
un par krogu, kur tā ieklīdusi...”
Liriskais “es” atminas par savu vienīgo, īsto mīlu. Šajā dzejolī aprakstītas atmiņas un ilgošanās pēc kādas konkrētas dāmas, pēc mīlestības, kas kopā piedzīvota.
Dzejolis “Kad liepas zied”
“Nē, tas nav sapnis. Reiz es biju cits,
ne akmens pelēks, sviests pie sliekšņa tava,
ar smiltīm pārklāts, kluss un nepazīts.”
Šajā dzejolī jūtams tas, ka liriskais “es” ilgojas pēc kā dziļāka, viņš ilgojas pēc pagātnes “es”, pēc tā, kāds viņš reiz bija. Kādreiz liriskais “es” bija kā pilnīgi cits personāžs, atskatoties atpakaļ, tas saprot, cik ļoti viņam tas pietrūkst.
…