Latvietis ar nāvi samierinājās, izturējās pret to, kā pret nenovēršamu. Tādēļ arī nevairījās par to runāt. Jau laikus katrs sev pagādāja zārku, lai pēc viņa miršanas nevajadzētu kādam lieki nopūlēties ar zārka gatavošanu. Vistraģiskākā bija pusmūža cilvēka nāve, kad, viņam aizejot, paliek audzināmi bērni un nepadarīti darbi. Vecs cilvēks savu laiku bija jau nokalpojis, tādēļ viņa nāve tika uztverta skumji, bet mierīgi.
Kad slimniekam tuvojās nāve, tad mājinieki jau laikus centās iznest no istabas sēklas, puķes, ēdienus, dzērienus un tamlīdzīgas mantas, lai tās "neapmirtu", t.i. lai nezaudētu savas augšanas, barošanas spējas. Ja slimnieks mirst naktī, tad uzmodina visus mājas ļaudis un arī lopus, lai mirēja slimība nepārietu uz tiem, apsedz bišu stropus. Miršanas brīdī mājas ļaudis parasti attaisīja vaļā logus un durvis, lai mirušā dvēsele tiktu laukā pa logu, bet nāve - pa durvīm.
Mirušo nomazgā un sagatavo bērēm. Mugurā vilka goda tērpu, dod līdzi arī rotas lietas. Arheoloģiskie izrakumi rāda, ka bez rotas lietām dotas arī līdzi citas lietas, galvenokārt darba rīki, apģērba gabali, dažādas dzīves laikā lietotas lietas, piem., pīpe. Taču šī tradīcija izzudusi līdz 19.gadsimtam.
Līdz bērēm mirušo novieto rijā vai klētī.
Bēru svinībām sāk gatavot dažādus ēdienus un aicināt bēru viesus.
Visi gailīši, dziediet,
Dienavidu saņemdami;
Visi radiņi, nāciet,
Nomiruša pavadīt!
Pūt, eņģeli, vara tauri,
Lai skan visa pasaulīte,
Lai dzird mani īstenieki,
Lai nāk mani pavadīt.
Arī paši bērinieki, uz bērēm braucot, ņem līdzi ēdienus un dzērienus. Viens no galvenajiem bēru ēdieniem ir zirņi un pupas, ko min daudzi tradīciju apraksti un ticējumi. Zirņi un pupas, izvārītas veselas, simbolizēja nomiršanu un tai sekojošu atdzimšanu. Jaunākos laikos zirņiem piedēvēta simbolisku asaru nozīme.
Nevienā bēŗu maltītē netrūka vārītu zirņu ar gaļu, vai nu to daudz vai maz ēda. Zirņi apzīmēja bērenieku asaras; tādēļ arī mēdz teikt: asaras birst kā zirņi. (Sams, Lejasciems.)
Tie, kas bērēs nevar piedalīties, parasti aizsūta kādu kukuli, lai mirušais netur ļaunu prātu. Tie cilvēki, kurus mirušais pieteicis uz viņa bērēm neaicināt, nav drīkstējuši nākt, jo viņiem tad sagaidāms kāds ļaunums. Bēru priekšvakarā viesi un mājinieki sapulcējas pie mirušā un svin viņa pēdējo godu, kas saukts par vākām, arī vāķēšanu.
Vākajat, vāķenieki,
Vedat mani smilktienā,
Gara man šī naksniņa
Pie bērniem pārgulēt.…
