Bērna attīstības teorijas 11-16 gadu vecumā

Ē. Eriksons
Agrās jaunības stadija – pusaudža vecums 12 – 18 gadi
Kā pozitīva puse šajā stadijā ir identitātes atrašana , bet pretējā, negatīvā – identitātes difūzija
Jaunietis apgūst savu identitātes izjūtu. Izveidojas vai nu izveidojas stabila identitātes izjūta vai nu iestājas identitātes krīze. Nozīmīga lomu spēlē iespēja apgūt kādu no sociālajām lomām. Identitāte ir cilvēka individuālais es. Identitātes atrašana – cilvēks no bērna kļūst par pieaugušo. Ļoti sarežģīts dzīves periods. Ja dzīves periodos attīstība noritējusi ar pozitīvo jaunveidojumu veidošanos, identitātes krīze būs bez lieliem sarežģījumiem. Cilvēkam jāatrod atbilde uz 2 jautājumiem: kas es gribu būt un kāds es gribu būt- morālā pašnoteikšanās.
Vienmēr jārespektē pusaudžiem raksturīgās īpatnības: maksimālisms- visu vajag šeit, tagad un tūlīt, ideālu meklēšana, neapzināta vēlēšanās nešķirties no bērnības, apzināta vēlēšanās kļūt pieaugušam u.c.
Ja iepriekšējos dzīves periodos bijušas problēmas, var veidoties identitātes difūzija.
Identitātes difūzijas pazīmes: apātija, mērķa izjūtas trūkums ,interešu trūkums, svārstīgs pašvērtējums, subkultūra u.c.
Identitātes difūzijas periods var ilgt vairākus mēnešus un pat gadus. Izaug un kļūst par pieaugušo, bet dažreiz nelabvēlīgi varianti – iesaistās sociāli nelabvēlīgās grupās,bet dažreiz var arī neredzēt citu izeju kā pašnāvibu.
Negatīvās identitātes veidošanās: ja pusaudzis nevar apliecināt sevi ar labo, apliecina sevi ar slikto, pievērš citu uzmanību ar to, ko sabiedrība nosoda. Vecāki un skolotāji ar savu bāršanos veicina negatīvās identitātes veidošanos.

…