Bērna fiziskais "es"

Aleksejs Vorobjovs savā darbā apraksta, ka cilvēks, atšķirībā no visiem citiem dzīviem radījumiem, ir apveltīts ar pašatspoguļošanas spēju, t.i., viņam piemīt pašaziņa. Uz pašapziņas pamata viņam veidojas zināšanas un priekšstati par savu ārējo izskatu un par savu iekšējo, psihisko pasauli. Psiholoģijā zināšanas un priekšstatus pašam par sevi bieži vien sauc par Es –tēlu. Es – tēls no vienas puses ietver priekšstatus par savu ķermeni, savām psihiskajām un morālajām īpašībām utt., bet no otras puses – sevis salīdzinājumu ar citiem.
A. Vorobjosv uzsver, ka Es – tēls ir didaktiskais priekšstatu kopums par sevi:
šobrīd (reālais Es)
par to, kādam ir jābūt (ideālais Es)
par to, kādam ir jākļūst (dinamiskais Es)
par to, kādam ļoti gribētos kļūt (fantastiskais Es), [4].
Šīs Es –tēla formas savstarpēji var būt gan sabalansētas, gan pretrunīgas un nesaskaņotas. Savstarpējā pašcieņas formu nesaskaņa parādās cilvēka uzvedībā, rīcībā un savstarpējās attiecībās ar citiem cilvēkiem, īpaši, ja reālais Es ir pretrunā ar ideālo vai dinamisko Es, [5].
Latviešu psihalogs J.A.Students uzskata, ka pašapziņa rodas tad, kad sasniegta zināma attīstības pakāpes sajūtās, jūtās, gribā, saprašanā un pat valodā. Bērna pašpieņemšana veidojas ļoti agri. Uz pašapziņas pamata bērnam veidojas zināšanas un priekšstati par savu ārējo izskatu un par savu iekšējo, psihisko pasauli. „Cienījot sevi, izveidojam pašvērtības apziņu.”, [3].
…