Bērnu filosofija un valoda

Kas kavē bērna domāšanas attīstību?
1. Kritika. Piemērs: Bērns uzzīmējis zīmējumu un rāda audzinātājai. Viņa apskatījusi citus bērnu darbus, saka bērnam – kas tas par kleksi, citiem tik skaisti zīmējumi, bet no tava neko saprast nevar! Vai tad tu koku nemāki uzzīmēt? Paskaties, cik Anniņai glīts koks sanācis! Bet tev – švīkas vien. Patstāvīgi tā kritizējot bērnu, varam tikai nomākt viņa radošo domāšanu. Izaudzis šis cilvēks domās, ka nemāk un nekad nav mācējis zīmēt. Taču viss ir attīstāms, ja paši to vēlamies. Labāk ir bērnu uzslavēt, nevis pelt.
2. Izsmiekls. Piemērs: Meitenei bērnudārza skapītī nolikti vairāki apģērba gabali – svārki, bikses, blūzīte. Meitene izvēlas pie raibas blūzītes pievilkt raibus puķainus svārciņus. Auklīte, ieraudzījusi meitenīti saka – kāda tu raibi-rūtaina, tik nesmuki saģērbusies! Vai tad tu neredzi, ka šāds raibs apģērbs izskatās kā čigānu paltraki! Nedrīkstam bērnam teikt, ka viņai apģērbs nepiestāv. Pareizi būtu piedāvāt citu variantu un dot izvēles iespēju. Varbūt uzvilksim bikses, jo pie blūzītes tās labāk piestāvēs nekā šie svārciņi. Iespējams, ka bērns labi jūtas tieši šajos svārciņos.
3. Izprašņāšana. Piemērs: Dbas nodarbības laikā, bērns iestāda puķi spainī, bet ne puķu podiņā, kā pārējie. Audzinātāja dusmojas un tincina bērnu par aplamībām. Puika sāk raudāt, jo audzinātāja to pasaka skarbā tonī. Tas mazina vēlmi fantazēt, audzinātāja atņem bērnam bērnības sajūtas, sapņus. Pieaugušie bieži domā, ka jāvadās pēc kaut kādiem likumiem un noteikumiem. Bērns pasauli uztver citādi, tā, kā pats to saprot un saredz. Bērns bieži domā nestandartā, radoši un no šīs un citām idejām dzīvē var izaugt kaut kas noderīgs.
…