Margarita Stāraste
„Zīļuks”
Šī pasaka ir par Zīļu puisīti vārdā Zīļuks, kurš aiz savas ziņkārības ir izkritis no meitenes Maijas somiņas. Zīļuks ir ļoti zinātkārs un lepns, viņam liekas, ka visi viņa priekšā klanās. Taču sagadās tā, ka ceļā Zīļuks pazaudē savu cepurīti un to meklējot satiek dažādus meža iemītniekus, kad cepure ir atrasta, izrādās, ka tā ir ieplīsusi. Palīdzibu meklējot, kas varētu cepuri salabot, Zīļuks netīsi nodara pāri citiem – apgāž kamenei ziedputekšņu trauku, saplēš vardei krūku u.t.t. Baidoties no gaidāmā soda aizmūk un nonāk Stiebriņu ciemā, kur nejauki izsakās par pārējo iemītnieku mājiņām. Izgrebj no sēnes pats sev mājiņu, kura ātri vien savīst un no kauna aizmūk prom. Mēģinot tikt pāri upei, lai būtu tālāk no ciema, Zīļiks ļoti savainojas – tā ka pats vairs nevar pakustēties. Beigās jaukie meža iemītnieki, pret kuriem Zīļuks gan nebija sevišķi jauks, atrod Zīļuku, salabo nolūzušās kājiņas, rociņas. Cepurīti un aicina atpakaļ pie sevis uz Stiebriņu ciemu. Zīļuks bija ļoti priecīgs un vairs nav nemaz iedomīgs. Viņš tā dzīvo Stiebriņu ciemā vēl tagad.
„Majiņa sēž zem liela ozola un veido no zīlēm visādus dzivnieciņus. Tur jau ir kucēns ar strupu purniņu, kaķis un zaķēns. Tur tup vāverīte ar smilgas asti, bet sivēntiņš ar pīlēnu – abi ēd no kopējas siles.”
( Palīdz bērniem veidot redzes gleznas, parāda to, cik daudz lietu mēs varam paši savām rokām izveidot no zīlēm. Attīsta fantāziju, radošumu. )
„Zīļuks pieceļas un mēģina staigāt. No sākuma viņam gan nemaz neveicās: Zīļuks gāžas gan uz mutes, gan uz muguras, kūleņo un grīļojas. Bet pēc laiciņa viņš jau staigā tīri labi.”
( Māca bērniem, ka jābūt pacietīgiem un uzņēmīgiem, ka ne vienmēr viss uzreiz izdodas ar pirmo reizi, un ja kas arī nesanāk, ir tikai jāpacenšas mazliet vairāk un ar laiku izdosies.)
„Pats zirneklis – pelēks resnītis – tup tīkla vidū un, dzijas šķeterēdams, strādā ar visām savām astoņām kājām.”
( Palīdz veidot redzes gleznas, rada priekštatu par zirnekļa ikdienu, kā viņš strādā.)
„Spāre iegādā ūdeni. Sirsenis mīca mīklu riekstu čaulas abriņā, bet knislīši un zāles blusiņas noloba ogām un sēkliņām mizas. Visi kustas jautrā steigā – dūkdami un priecīgi sanēdami.”
( Māca to, ka jābūt čaklam, izpalīdzīgam, un kad darot kādu darbu ar kādu kopā – iet pat tīri jautri.)
…
