Eižens Bertolds Fridrihs Brehts (Eugen Berthold Fridrich Brecht) (1898 – 1956)
Vācu dramaturgs, dzejnieks, prozaiķis, teātra teorētiķis, režisors, episkā teātra koncepcijas pamatlicējs.
Dzimis Bavārijā, Augsburgā, reliģiska papīrfabrikas īpašnieka ģimenē. Literāts pretēji vecāku gribai, tāpēc nesaņem nekādu finansiāli atbalstu.
Minhenes universitātē studē medicīnu, nepabeidz. Bijis kara hospitāļa sanitārs.
Pirmie nozīmīgie darbi top Vēdekinda personības iespaidā un kara lazaretēs gūtās pieredzes rezultātā – lugas „Bāls” (1918) un „Bungas naktī” (1919), garais dzejolis „Leģenda par mirušo kareivi” (1918).
Sadarbība ar teātri sākas 1919. g. – Minhenes Kamerteātra dramaturgam Leonam Feihtvangeram iesniedz lugu „Spartaks” – to novērtē atzinīgi un pārdēvē par „Bungas naktī”. To iestudē Oto Falkenbergs (Otto Falkenberg). Brehts kļūst strauji slavens, saņem Vācijas augstāko literāro apbalvojumu Kleista prēmiju. Pieņem literāro pseidonīmu Bertolts Brehts. Aizsākas sadarbība ar L. Feihtvangeru, kas pāraug draudzībā.
1918. – 1922. – agrīnais daiļrades posms. Luga „Pilsētu džungļos” (1921), dzejoļu krājums „Mājas sprediķi”, kam raksturīga parodija, polemika, ekspresionisms. Brehta izpratnē morāle atkarīga no apkārtējās sabiedrības. Lugā „Bāls” izmanto ekspresionistu formas paņēmienus – hronikas jeb ainu montāžas princips.…