Bioakustika un akustiskā biokomunikācija

Bioakustika un akustiskā biokomunikācija ir bioloģijas nozares, kas pēta akustisko komunikāciju dzīvnieku valstī, taču spēj pateikt būtiskas lietas arī par cilvēku sabiedrībās lietotajām neverbālās akustiskās komunikācijas formām.
Šī īpašā joma mūsu tēmas sakarā ir interesanta tāpēc, ka to pēta gan bioakustiķi, gan mūzikas etnologi, kaut arī, attiecīgi, atšķirīgi izkārtojot akcentus. Muzikologu pirmām kārtām interesē muzikālās un mūzikai tuvās izpausmes, ar ko cilvēks iedarbojas uz dzīvnieku. Kultūrvēsturiski raugoties šeit ir runa par ļoti senu komunikācijas atzaru, kas veidoja svarīgu priekšnoteikumu neolītā aizsāktajai dzīvnieku domestikācijai – tam, lai rastos ganu saimniecība un lopkopība.
Komunikācijas procesu analīze fenomenoloģiski sākas ar telpas–laika struktūru. Ja parādītos kāds novērotājs, kas neko nezinātu par attiecīgajām sociālajām struktūrām, tad viņš tās droši vien vispirms pamanītu pateicoties tam, ka tās telpas–laika aspektā kaut kādā veidā ir koherentas, ka indivīdi kādas populācijas ietvaros ik pa laikam ne jau nejauši izkārtojas, ietur noteiktas distances utt.
Komunikācijas partneru izturēšanās ir savstarpēji saskaņota.
Struktūras, ko mēs saucam par piesaistošām un noraidošām, un kas rod izpausmi īpašos akustiskos parametros vai arī citās izturēšanās formās, ir tāds regulācijas mehānisms, kas var regulēt sociālās struktūras kādas grupas ietvaros, tāpat arī attiecības ar medījumu u. c. Runa ir par pastāvēšanai ļoti svarīgu funkciju, kas vajadzīga dzīvības nodrošināšanai un uzturēšanai. Absolūti fundamentālas struktūras evolūcijas gaitā nezūd, bet, gan daudzveidīgi pārslāņotas, saglabājas – arī mūzikā un valodā. …