Biotehnoloģija, tās attīstība un specifika

Biotehnoloģijai ir ilga priekšvēsture, ko veido ceļš no pirmās lauku apstrādāšanas, augu audzēšanas ar tehnisku līdzekļu palīdzību līdz pat siera un alus darināšanai. Mūsdienās diskutē, vai jaunā biotehnoloģija no klasiskās atšķiras pēc būtības vai tikai pēc pakāpes. Jēdziena precizēšana šai jomā paredz ne tikai pozīciju noskaidrošanu, bet arī novērtēšanu. Jauno laiku zinātnes specifiska īpašiba ir arī tieksme izmantot iegūtās zināšanas. Pat zināšanu pārbaude ir savā būtībā tehnisks process, jo katrs eksperiments ietver sevī mērķtiecīgu dabas fenomenu un procesu kontroli. Nav nekā pārsteidzoša, ka tehniskā ceļā iegūtās zināšanas ir tehniski izmantojamas. Dabas izziņa un vara pār to iet roku rokā. Tieši bioloģija ilgu laiku bija nodalīta no šādas praktiskas vajadzības. Būtībā līdz 19. gs. nevarēja uzskatīt par patiesu ielaušanos dzīvajā dabā ar tehniskiem līdzekļiem. Šīs iespējas parādās tikai pēc tam, kad 1953. g. Votsons (Watson) un Kriks (Crick) atklāja visu dzīvo būtņu substanci – gēnus un to pamatelementu dezoksiribonukleīnskābi (DNS). 1961. g. Tiek atšifrēts ģenētiskais kods. Zinātniskās izziņas progress te bija tiešā veidā saistīts ar tehnisko progresu. Kā nekad agrāk zinātnei kļuva iespējams jaunos teorētiskis sasniegumus iemiesot tehnikā, kas saistīta ar industriju. Bioloģija kā zinātne saplūst ar biotehnoloģiju.