Konstantinopoles tapšana
7.gs. p.m.ē. Bizantija bija maza pilsēta Bosfora jūras šaurumā, tas pavēra eiropiešiem ceļu un Āzijas tirgiem. 4.gs. Romas imperators Konstantīns to izvēlējās par centru, jaunajai valstij bija jākļūst par otru Romu – „Jauno Romu”. Tāpat kā vecajā tur tika izbūvētas termas, triumfa arkas, akvedukti. No impērijas dažādām malām saveda mākslas un greznuma priekšmetus. 330. gadā Jaunā Roma tika iesvētīta, imperators tai deva savu vārdu Konstantinopole. Pilsēta bija spēcīgi nocietināta un to arī sargāja romiešu likumi un laika gaitā izveidotātiesību sistēma. Atšķirībā no R Konst. iedzīvotāji, būdami ļoti dažādi etniskāsastāva ziņā, lietoja grieķu valodu. 395. gadā, kad Teodosijs pirms savas nāves sadalīja savu lielo impērriju abu dēlu starpā, notik tikai formāla Romas impērijas A un R daļas nošķiršanās. Rietumromas impēŗija sabruka 476. gadā, A daļa pastāvēja līdz 1453. gadam, kad to iekaroja turku armija.
Imperatora vara
Visi Bizantijas imperatori sevi uzskatīja par Augusta pēcteciem. Imperators Justiniāns centāš atgūt impērijas teritorijas, daļēji tas viņam arīizdevāš, šie iekarojumi būtiski ietekmēja bizantiešu mākslu, jo pakļauto provinču tradīcijas piešķīra savdabīgas nianses kultūrā un tās darbos. Revidēja romiešu likumdošanu un to pieskaņoja jaunajai situācijai. To visu apkopoj Justiniāna civillikumu krājumā, kas vēlajos viduslaikos gandrz visās jaunnodibinātajās valstīs bija likumdošanas pamatā. Savu varu balstīja uz armijas spēku un disciplīnu, savā valstī imperatoriem bija neierobežota noteicēja vara, valsts finanses, likumdošāna, vienlaikus augstākie priesteri, dievišķās varas iecelti Dieva vietnieku uz zemes. …
