Broņislavas Mārtuževas dzejas formu, kritiski vērtējot, varētu saukt par vecmodīgu, dzejas tēlus – par klasiskiem, tomēr dzeja ne brīdi nekļūst salkana. Epiteti atrod arvien svaigas nianses jau dzejas stipri novalkātajos dabas elementos, kas brīžiem pat pārsteidz un sasmīdina, negaidīti izlecot pretim no rāmā, gaišā dzejoļa ritma. Broņislavas Martuževas liriskajam “es” gribētos minēt viņas pašas izdomāto vārdu – “cilvēks gaismasjutīgs” – tas ir tāds cilvēks, kura smaidā nav nekāda neīstuma un gaišumā nav uzmācības. Cilvēks, kura lielajā pieredzē un gaišajā ticībā nav moralizēšanas.
Par dzejoļu krājumu „Laba oma” varētu teikt, ka poētiski krāšņos, trāpīgos, vien dzejniecei raksturīgos tēlos krājumā atklājas pateicība par dāvāto mūžu un Dieva doto spēku to nest, neizdibināmā, neaptveramā apbrīns un godbijība pret ikdienišķo. Un ik vārds gan dabas lirikā, gan ceļojumu piezīmju, publicistiskā dzejā un veltījumdzejoļos pauž zemes spēku, gudrību un mīlestību. Krājums trijās nodaļās prezentē trīs atšķirīgas tēmas, trīs būtiskas atziņas – garīgums, Latvijas novadu skaistums un patriotisms. Gluži kā pati dzīve, arī oma, uzplaiksnot dzejas rindās, var būt laba, liderīga, slikta, īgna, omulīga.…