Secinājumi
Budisms pasaulē ir populārs daudzu iemeslu dēļ. Viens no svarīgākajiem ir tas, ka budisms ir iecietīgs pret citādiem uzskatiem, daudz iecietīgāks par kristietību. Budisma piekritēji neuzspiež un nesludina citiem savu mācību. Budisms piedāvā cilvēkam būt ateistam, nenovēršoties no reliģijas. Nozīmīgi arī tas, ka budisms ir pašatbrīvošanās reliģija - tikai mēs paši varam sevi izglābt.
Manuprāt, budisma mācība vairāk līdzinās filozofijai, nevis reliģijai ar kādu dogmatisku uzskatu. Vai drīzāk - budismu var izskatīt gan kā reliģiju, gan kā filozofiju, gan kā ideoloģiju, gan kā dzīvesveidu. Ja nemēģināsim izprast savu prātu ar introspektīvu gudrību, tad mēs nekad neuzzināsim, kas tas ir un kā tas darbojas. Nav svarīgi, cik daudz runājam par prātu un emocijām, taču bez dziļas analīzes mēs nekad īsti nesapratīsim, ka pamata emocija ir mūsu "ego", mūsu patmīlība, kas mums nedod mieru. Lai pārvarētu patmīlību, nav jāatsakās no mantas. To mēs varam paturēt, jo tā pati no sevis nerada problēmas. Īstais problēmu cēlonis ir tas, ka mēs pilnīgi pieķeramies laicīgai mantai un dzīvojam mantas dēļ. Mūsu ego un pieķeršanās mantai piesārņo prātu, padara to neskaidru, nesaprotošu un satrauktu un aizkavē gudrības augšanu. Pieļauju, ka atrisinājums šai problēmai ir meditācija, kuru apgūt var ikviens. Viss, kas ir jādara, katru dienu ir jāuzmana un jāpārbauda savs prāts, domu gaita.
Arī cilvēkiem, kuri sevi uzskata par reliģioziem, ir jāizprot un jāpazīst viņu pašu prāts. Ticība vien neatrisinās mūsu problēmas. Lai to panāktu, ir jābūt arī labām zināšanām, dziļai gudrībai un loģiskai saprašanai. Pats Buda teica, ka šaura un nezinoša ticība ir pat bīstama un ka aklas ticības vietā cilvēkiem būtu jālieto viņu prāts savas īstās dabas un būtības atklāšanai. Pasaule, Buda un cilvēks patiesībā ir viens un tas pats.
…
