Mūzikas kompaktdiski parādījās 1982 gada, aizvietojot plates.
Aptuveni tajā pašā laikā kad parādijās pirmie IBM firmas datori. Šīs ierīces radās pateicoties veiksmīgai sadarbībai starp diviem elektropreču ražotāj gigantiem Sony un Philips.
Stingri ierobežota CD ietilpība ir saistīta ar tādu atgadījumu.
Sony izpilddirektors Akio Morita nolēma, ka kompaktdiskiem jāatbilst tikai klasiskās mūzikas cienītajiem ne vairāk, ne mazāk. Pēc tā kad izgudrotāju grupa veica aptauju izrādījās, ka vispopulārākā tā laika klasiskā dziesma bija Bethovena 9. simfonija, kura ilga 72 – 73 minūtes. Tāpēc bija nolemts, ka CD jābūt paredzētam tieši uz 74 minūtēm skanējuma. Tā radās standarts, kas pazīstams kā “sarkanā grāmata” (Red Book). Kad 74 minūtes pārskaitīja uz kilobaitiem sanāca 640 kilobaiti.
Philips speciālisti noteica minimālās prasības pret skanējumu un skaņas ierakstu, reglamentēja tādas Cd īpašības kā vienota spirāliskā ceļa izmantošana, kodēšanas metodi utt.
Divas aukstāk minētās firmas nospēlēja vadošo lomu pie pirmās digitālo disku specifikācijas izveides, tā saucamās dzeltenās grāmatas(Yellow Book), vai vienkārši CD – ROM. Tā sekmēja cd izveidi ar komplekso informācijas priekšstatu, tas ir spējīgiem glabāt netikai mūziku, bet arī datus(CD-Digital Audio, CD-DA). Pietam CD – ROM pats noteica cd tipu – audio vai digitālo informāciju. Bet nereglomentējās loģiskie un failu formāti, par cik tas tika nodots ražotāj firmu rokās. Tas nozīmēja kā kompaktdisks kas atbalstīja dzeltenās grāmatas standartus strādāja tikai uz noteikta modeļa CD – Roma. Tas ļoti nepatika CD – ROM ražotājfirmām, jo katra jauna kompānija ieviesa savus standartus. Kopējo interešu labat bija steidzīgi jāatrod kompromiss.
…
