Problēmsituācijas apraksts
Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 1. panta 30. punktā garīga rakstura traucējums ir definēts kā psihiska saslimšana un garīgās attīstības traucējums, kas ierobežo personas spējas strādāt un aprūpēt sevi, kā arī apgrūtina tās iekļaušanos sabiedrībā. Garīgās saslimšanas, atkarībā no diagnozes īpatnībām un smaguma pakāpes, samazina cilvēka spēju pildīt sociālās pamat lomas un pilnvērtīgi funkcionēt sabiedrībā.
Garīgās attīstības traucējumi ir pastāvīgs stāvoklis, ko raksturo intelektuālā attīstība, kas ir ievērojami zemāka par vidusmēra intelektuālo attīstību un kā sekas ir ievērojami traucējumi intelektuālajā funkcionēšanā un adaptīvā uzvedībā.
Cilvēki ar garīgās attīstības traucējumiem ir viena no sabiedrības mazaizsargātajām grupām, kam stigmatizācijas (attīstības aizkavēšanās) dēļ ir īpaši grūti aizstāvēt savas tiesības un intereses. Parasti šie cilvēki ir izolēti no sabiedrības, jo atrodas vai nu psihoneiroloģiskajās slimnīcās, vai specializētajos aprūpes centros personām ar garīgās attīstības traucējumiem. Garīgi slimo cilvēku izolēšana, ievietojot viņus slimnīcās vai pansionātos, vai arī turot mājās, gadiem ilgi bijusi izplatīta Eiropas un bijušās Padomju Savienības valstu prakse. Taču institūcijās bieži vien ir necilvēcīgi, pazemojoši apstākļi, savukārt mājās, dzīvesvietas aprūpes trūkuma un sabiedrības aizspriedumainās attieksmes dēļ, tiek turpināta izolēšana.
Katrs cilvēks informāciju no ārpasaules saņem dažādos veidos, kā viņš to var sajust, uztvert un saprast, ir atkarīgs no dažādiem faktoriem (ārējiem un iekšējiem). Garīgās attīstības traucējumi ir ievērojami atšķirīga intelektuālā funkcionēšana. To norāda IQ līmenis, kas ir zem 70 vai mazāk, tam pievienojas vecumam atbilstošas adaptīvās uzvedības traucējumi (tādi kā komunikācija, sociālās prasmes un pašaprūpe). Šīm personām ir nepieciešama atbalstoša un stimulējoša vadība, palīdzība un atbilstoša izglītība, tad viņi var cerēt uz iespējami labu turpmāko dzīvi.
…
