Bērns ierodas šajā pasaulē ar neapbrīnojamu spēju visu uztvert emocionāli. Bērns ir ļoti atsaucīgs pret mātes jūtām. Saskarsme ar ārpasauli norit jūtu līmenī. Tas ir noteicošais faktors pasaules izzināšanā. Bērns pirmos iespaidus uzņem caur jūtām. Tā veidojas bērna emocionālā būtība, kas noteikts, kādu viņš redzēs šo pasauli, kādus redzēs savus vecākus un pats sevi.
Bērna emocionālās dzīves aizsākumi veidojas jau grūtniecības laikā. Topošās mātes pārdzīvojumi un emocionālie stāvokļi, kā arī vispārējā režīma ievērošana ietekmē bērna nervu sistēmas attīstību. Pirmās bērna emocijas ir saistītas ar viņa bioloģisko vajadzību apmierināšanu. Taču zīdainim ļoti nepieciešams arī emocionālais un ķermeniskais kontakts ar māti drīz vien bērns sāk vērot un atšķirt pieaugušo emocionālās reakcijas, sāk atdarināt. Pirmo mūža gadu emocionālās izpausmes ir ļoti tiešas un ekspresīvas, tās ir samērā viegli koriģēt. Bērns skatās un vērtē pasauli it kā caur pieaugušo prizmu. Tam atbilstošas ir arī viņa emocionālās reakcijas.
Pirmo periodu no cilvēka piedzimšanas līdz apmēram 1,5 – 2 g. vecumam varētu raksturot kā laiku, kad veidojas uzticības bāze apkārtējai pasaulei. Bērna kontakts ar māti šajā periodā ir pats svarīgākais. Tas sākas ar zīdaiņa barošanu, kurā veidojas pamats dzīvei – kontakts ar apkārtējo pasauli. Zīdaiņa barošana ar krūti veido pirmās labās attiecības ar māti; uzskata, ka bērns jāliek pie krūts arī tad, ja mātei nav piena. Jo tas nav tikai fizisks piedzīvojums, bet arī tēlaina pieredze kā garīgo funkciju attīstības sākums. Tieši pirmajos sešos mēnešos pēc bērna piedzimšanas mātes un bērna attiecībām ir nenovērtējama nozīme, jo siltākas un tuvākas tās ir, jo labāki nosacījumi veidojas tālākai attīstībai.
Pirmajos dzīves mēnešos bērns neizdala sevi no apkārtējās pasaules; viņš un māte ir saplūduši. Zīdaiņa vajadzība pēc mātes ir absolūta. Turpretī māte bez bērniņa var iztikt. Ja bērns nesaņem atbildi no pieaugušajiem, kad izjūt pēc tā vajadzību, viņš jūtas pazudis. Svarīgs ir arī acu kontakts ar bērnu.
…
