Citu valstu pilsoņi – pārsvarā tie ir viesi. Bet nepilsoņi ir tie, kuriem nav citas valsts pilsonības, viņi ir svešie. Tik pat labi svešinieka konstrukcijai var izmantot sociālus notikumus. Piemēram, 9.maija svinības pie Uzvaras pieminekļa. Kāds šos cilvēkus, kas svin, vietām plīvojot sarkanajiem karogiem ar sirpi un āmuru, var konstruēt kā tos, kas pārstāv varu, kas te ienāca ar varu, okupējot nevis atbrīvojot – tātad tie ir svešinieki. Tā pat konstruēt var, balstoties uz referendumu par otro valsts valodu – visu izšķir tas, vai tu balso par vai pret; atbilstoši tu arī tiksi ierindots vai nu starp savējiem vai svešajiem. Tik pat labi svešiniekus var konstruēt pēc apģērba. Te var vilkt saiknes ar Valta Apiņa rakstu par jūdaismu – vai mēs esam daudz redzējuši un zinām par, piemēram, ortodoksālajiem ebrejiem? Mēs šo ortodoksālo ebreju varam konstruēt kā svešinieku – mēs neko daudz nezinām pa viņu.
Runājot par savējo un svešo un citādību, varētu vilkt zināmas paralēles ar disidentu kultūru Padomju Latvijas laikā. Literāro disidentu kultūru raksturo pretošanās tā laika „oficiālajam” stilam – sociālajam reālismam, kas savā veidā pieprasīja slavināt padomju cilvēku un komunistiskās idejas un kurā nebija vietas filozofiskām pārdomām par cilvēka dzīvi un tā nozīmi. Šim disidentismam bija raksturīgas divas formas: politiska un dekadentiska. Politiskajā formā disidenti it kā rakstīja, kā nepieciešams, bet reizē cīnījās pret iekārtu ar tās pašas ieročiem – preparējot to poētiski. Dekadentiskajā formā disidenti vienkārši ignorēja politiskos uzstādījumus (sociālo reālismu) un, kā bēgdami no tā, rakstīja vai dzejoja tēlaini un brīvi interpretējami ar slēptām blakus nozīmēm. Savā veidā disidentiem šis sociālais reālisms bija tā pati svešinieka konstrukcija, kas skaidri novilka robežu starp savējību un svešo.
…