Kultūra ir tikai tad, ja Homo humanus valda pār haosu, dzīvnieciskiem un iracionāliem impulsiem, mistiku, maģiju, panteismu, bailēm no dabas. Ja pārsvaru iegūst pretēja rakstura parādības, tad nākas runāt par nekulturālību, mežonību, barbarismu. Kultūra tādos apstākļos ir bez mākslas, jo tā nav māksla, kurā valda mežonība un nekulturālība.
Iebildes pret civilizāciju un vispār opozīcija pret antropoloģisko civilizacionismu sākās XIX gs. otrajā pusē. Piemēram, alternatīvas meklējumi sastopami Šarla Bodlēra filosofiskā formā izteiktajās atziņās. Viņš brīdināja, ka pati civilizācija ir spējīga radīt nekontrolējamus spēkus – to, ko dēvē par mežonību, iracionalismu. Jau XX gs. sākumā O.Špenglers kultūru ļoti radikāli pretstatatēja civilizācijai. Elites un konkurētnespējīgās masas konflikti faktiski pārvērtīsies par kultūras apokalipsi, kurai būs vairāki konkrēti iemesli. Piemēram, sociāli kulturoloģisko procesu stihiskums uz planētas; dažādu krasi izteiktu atšķirību palielināšanās starp iedzīvotāju daļām no modernizācijas, darba dalīšanas, bagātības un nabadzības viedokļa; cilvēku genofonda masveida degradācija alkoholisma, narkomānijas, AIDS apstākļos; apgaismības ideoloģijas ignorēšana un cinisms, neatbalstot ideju par cilvēces uzplaukumu vispārējās izglītotības un humānisma rezultātā; humanitārās kultūras ekstensīvā atražošana.
Ja sabiedrībai nav kopēju mērķu, tad strauji izzūd interese par sabiedriski politisko dzīvi. „Baltie” cilvēki norobežojās savās firmās un subkultūrās, tā instinktīvi cerot mierīgāk pārlaist pārejas laikmeta grūtības, tajā pašā laikā acīmredzot ne visai cenšoties iedziļināties pārejas laikmetu loģikā, jo tas liek sevi apgrūtināt.
…