Diabētiskā hiperosmolāra dehidratācija
Parasti rodas vecākiem 2. tipa cukura diabēta pacientiem. Pacientam ir ļoti augsts glikozes līmenis asinīs (40 mmol/l un vairāk). Ūdens no audiem steidz pāriet asinīs, bet ar urīnu savukārt tiek izvadīts no organisma. Notiek visu organisma audu atūdeņošanās. Asinis kļūst stipri biezākas, pastāv liels trombožu risks.
Attīstās lēni - vairāku dienu un pat vairāku nedēļu laikā. Simptomi lielā mērā ir līdzīgi kā diabētiskās ketoacidozes gadījumā. Visspilgtākā pazīme ir ļoti stipra dehidratācija. Galvenā atšķirība ir dziļas ātras jeb Kusmaula elpošanas trūkums (nav acidozes).
Hiperosmolāra dehidratācija ir smagāks un dzīvībai bīstamākais stāvoklis nekā diabētiskā ketoacidoze, un pat pareiza ārstēšana reizēm nespēj glābt pacienta dzīvību. Galvenais ārstēšanas pasākums ir rehidratācija ar izotonisko nātrija hlorīda šķīdumu.
Hiperglikēmija un tās radītie simptomi
Gan absolūta, gan relatīva insulīna deficīta dēļ rodas hiperglikēmija, kas izpaužas ar virkni raksturīgu klīnisko simptomu.
Hiperglikēmijas simptomus var novērot, ne tikai diagnosticējot cukura diabētu, bet arī sliktas diabēta kompensācijas gadījumā.
Hiperglikēmija
Hiperglikēmijas klīniskās izpausmes ir šādas:
daudz urīna,
slāpes,
izsalkums,
nogurums nespēks,
sausa, bieži iekaisusi un niezoša āda,
redzes traucējumi,
krampji ikros,
uroģenitālās sistēmas infekcijas,
slikti dzīstošas brūces,
svara zudums.
…