Viena no Āzijas neapdzīvotākajām valstīm noteikti ir Mongolija. Te blīvums ir tikai 1,73cilv /km², atšķirībā no Japānas, kur uz vienu km2 ir 337,6 cilvēki. Mongolijas klimata skarbumam atbilst ainavas vienveidīgums un dzīvības trūkums. Zemes erozija, ko pastiprina skarbais kontinentālais klimats, pārklājusi ielejas ar gravu tīklu, augsne pārvērsta irdenos dzeltenbrūnos putekļos - tas ir less, ko tjurki sauc par torpak, bet ķīnieši par huang tu (dzeltenā zeme). Lietus to pārvērš par lipīgu mālveida masu, kas saulē tūdaļ sacietē kā akmens, kurš vairs ūdeni cauri nelaiž. Ziemeļķīnā lesa slānis sasniedz pat 100 m biezumu. Kur piekalnēs pazemes ūdeņi tiek tuvu klāt zemes virsmai, zemes virskārta kļūst ārkārtīgi auglīga, kā tas, piemēram, ir Ziemeļķīnā, Mongolijas alpu pļavās un Tarimas apkaimes oāzēs. Taču šī auglība pazūd uz plato, kur plāno augsnes slāni nemitīgi izpūš vēji. Šādu dabas apstākļu dēļ saimniecība šai valstī diezgan lielās teritorijās vienkārši nav iespējama.
Kā jau teicu, dabas faktori mūsu ikdienas dzīvi ietekmē pat ļoti. Cilvēki gan Āzijā, gan visā pasaulē vienmēr vēlas ideālu dzīves līmeni. Vēlas ideālus dabas apstākļus, kas atbilst katra paša vēlmēm. Arī izpētot Āzijas iedzīvotāju izvietojumu ir redzams, ka cilvēki uzturas tur, kur ir iespējama augstāka dzīves kvalitāte, kur ir darbs un auglīga zeme. Āzijas tuksnešos un kalnainajās vietās ar lauksaimniecību nodarboties nav iespējams, arī mūžīgā sasaluma zemēs nekāda saimniecība un dzīvošana nav iespējama. Tāpēc nav jābrīnās, ka lielākā iedzīvotāju daļa ir izvietojusies „stiprajās” valstīs (Japāna. Ķīna, Filipīnas utt), kas var piedāvāt auglīgu zemi un darbu.
…