Paradīze, Bernards rāda rozē svētos, bērnu uzņemšana. Dante šeit skata svētos, no kuriem kā galvenā ir Marija – „Lūk Marija, caur kuras Dēlu mums ir pestīšana un šī augstā laime”. Un uzskaita zemāk stāvošos Marijai abās pusēs – Ievu, Raēle, Beatrīče, Zāra, Šebeka, Judīte, ebrejiešu sievas, kas ticot Kristu gaidījušas, bet otrā pusē – Jānis Kristītājs, Francisks, Benedikts un Augustīns. Savukārt vēl zemāk ir dvēseles, kas „nava dabūjušas dzīvi baudīt, ir visas noņemtas jau agrumā pirms pašas vēl ko zināja par sevi – tas ir, mirušie bērni. Šeit Dante ieskicē šo vienu no kristietības paradoksiem – kāpēc bērniem būtu jāmirst ar Dieva gribu – „Nekas nav nejaušs, nenotiek bez ziņas (...) viss notiek tik pēc Dieva svēta prāta”. Tas tiek nostādīts drīzāk kā sava veida gods – tikt izrautam no viltus pasaules debesīs, kur plūst mīlestība, laime un prieks. Arī šo bērnu vecāku uztvere tiek tam pakārtota – „ja bezvainīgi bērni agri mirst un viņu dvēseles Dievs ņem pie sevis, tad vecākiem top debess mīļāka. Paradokss, bet te bērni tomēr arī tiek iedalīti – vai tie ir vai nav kristīti, jo „visi, kas bez kristības vēl nomirst, tiek priekšellē pie gariem turēti”. Otrs paradokss šajā ainā ir šī hierarhijas iezīmēšana. Marija kā galvenā, tad zemāk seko nākamais hierarhijas līmenis, tad zemāk – nākamais, utt. Te netieši iezīmējas šī viduslaiku pasaules uztveres koncepcija, jo vai tad visi Dieva priekšā tomēr nav vienādi? Tas pats arī iezīmējas ar Ādamu – ja Ieva bija nākamā augstākā pie Marijas, tad Ādams šo vietu dala ar draudzes tēvu, „kam Pestītājs virs zemes devis rokā, lai valdītu šīs rozes atslēgu”.…
