Dekadences problēma latviešu literatūrā

Dekadence – pagrimums, pāreja no viena laika uz otru.

Dekadences paaudzes elki – O. Vailds, F. Nīče. „Dzīvo strauji, mirsti jauns.”

Aktīvākais darbības laiks 1906.- 1908. 1910. dekadentu kopīgā darbošanās izjuka, jo katrs bija sasniedzis daiļrades briedumu, liekot pamatu modernajai 20.gs mākslai.

Dekadentā paaudze bija pirmā bohēmas paaudze; izceļ individualitāti, bet turas kopā.

Dekadentu mērķis bija radīt kaut ko jaunu, nebijušu, šokēt lasītājus, aizvest no tradīciju nemitīgu atkārtojumu. Kā arī mākslas atbrīvošanās no valstiskas, gan sabiedriskas cenzūras. Īstā māksla – balstīta uz sevi, iekšējās pasaules atklāsmes, kas tiek pēc tam aprakstītas.

Ar vārdu dekadents apzīmēja dažādus rakstniekus – simbolistus, impresionistus, neoromantiķus, reālistus, pat naturālistus.

„Dzelmes grupa” – Jēkabsons, Zemgaliešu Biruta, Baltpurviņš, Cālītis, Štrāls, Akuraters, Krūza, Skalbe, Jaunsudrabiņš. Dzelmes manifests – prasība par mākslas brīvību. …