Demokrātija - politiskā sistēma. Varas dalīšanas un vēlēšanu sistēmas

Varas dalījuma principu formulēja Š.L.Monteskjē, iedalot to trīs daļās - likumdevēja vara (likumdošanas jeb leģislatīvie institūti), izpildvara (izpildvaras jeb eksekutīvie institūti) un tiesu vara (tiesas)1. Šāda varas sadale palīdz aizsargāt indivīda tiesības un brīvību, kavē despotisku un diktatorisku režīmu izveidošanos. Tās ir neatkarīgas, tomēr to starpā pastāv rivalitāte (sāncensība).
Likumdevējs institūts (parlaments, kongress, bundestāgs, Saeima, dome, padome u.c.) analizē un apkopo sabiedrības pārvaldīšanas pieredzi, izvērtē sabiedrības stāvokli un tā izmaiņas tendences un pieņem likumus, augstākās tiesību normas, kas nosaka cilvēku (ne indivīdu) turpmākās izturēšanās robežas. Tas tiek izveidots vispārējās (vēlē pilsoņi, neatkarīgi no dzimuma rases un nacionālās piederības, reliģiskās un politiskās pārliecības), brīvās (visi var izvirzīt kandidātus un balsot par jebkuru kandidātu, vēlē bez terora vai draudiem) un vienlīdzīgās (visu vēlētāju balsis ir līdzvērtīgas) vēlēšanās. Vairākums parlamentu dalās divās palātās - apakšpalāta un augšpalāta. Federatīvās valstīs augšpalāta sastāv no federācijas locekļu (pavalstu, zemju, republiku) pārstāvjiem, unitārās valstīs šī sistēma paaugstina likumu kvalitāti. Pēc Otrā pasaules kara daudzās valstīs izveidoja vienpalātas struktūras. Palātās darbojas deputātu komitejas/komisijas, tās specializējas pa nozarēm. Liela nozīme parlamentā ir frakcijām, kuras veidojas pēc piederības partijai. Parlamentam un katrai palātai ir spīkers (priekšsēdētājs) ar vietniekiem, kas kopā var veidot prezidiju (priekšsēdētājs, vietnieki, sekretārs un tā biedrs). …