Lai saprastu pasauli, bērnam vispirms jāpievērš tai uzmanība, jāuztver tā, proti, jāuztver apkārtējie redzes un dzirdes stimuli. Bērnam tie jāpatur prātā, kamēr viņš izlemj, ko tie nozīmē un kā uz tiem reaģēt.
Uztveres, atmiņas, jēdzienu veidošana, valodas un simbolizācijas procesi ir kognitīvās pamata prasmes, uz kurām balstās spēja spriest, mācīties un risināt problēmas. Pētīt domāšanu nozīmē pētīt struktūras un procesus, ar kuru starpniecību mēs gūstam pieredzi par pasauli un piešķiram tai noteiktu jēgu. Kāds bērns izteicies šādi :”Ja mēs nedomātu, tad mūs nemaz nebūtu.”[1;16]
Iespējams, ka mazu bērnu kognitīvie procesi ir tādi paši kā pieaugušajiem. Bērni spēj uztvert, atcerēties, veidot jēdzienus un sazināties, lai gan viņu domāšana nav tik efektīva kā vairumam pieaugušo, un bērni bieži vien kognitīvos procesus arī izmanto citādi nekā pieaugušie. Pieaugušiem cilvēkiem ir jau pazīstams saprotams tas, ko viņi redz un dara. Informāciju ,kas bērnam var likties savāda un jauna, pieaugušie apstrādā automātiski.
Tomēr bērni jūt vajadzību saprast pasauli, viņiem piemīt dabiskā zinātkāre par stimuliem, kas visapkārt. Taču lai padarītu pasauli jēgpilnu, bērniem nepieciešama palīdzība, lai reaģētu uz stimuliem un apstrādātu informāciju, ko viņi ieguvuši pieredzes ceļā. Lai palīdzētu bērnam, mums jāmēģina saprast, kādi procesi, kuri padara pasauli jēgpilnu. Kas ir domāšana? Kas ir domāšana?[1;16]…
