Mākslas darba sociālā nozīmība:
• politikas angažēta māksla
• cilvēciskā angažēta māksla
• virzība uz absolūtu
Postmodernisma mākslai raksturīga norobežošanās no sociāliem procesiem.
Politikas angažēta māksla veidojas slēgta tipa sabiedrībās (17.gs. franču klasicisms, hitleriskā Vācija, PSRS). Šādā mākslas telpā rakstnieki:
• apzināti pakļaujas, jo tic ideoloģijai
• samierinās, jo apzinās, ka citādi sekos represijas
• kļūst par disidentiem
Mākslas attiecības ar tikumiem.
Antīkajā kultūrā valda kalokagatijas princips (kalos – skaists, agathos – labs). Respektīvi, labais ir skaists, skaistais ir labs. Platons uzskata, ka māksla kalpo tikumu propagandēšanai, tajā jārāda pozitīvs piemērs. Arī Aristotelis par mākslas uzdevumu uzskata cildenā atveidojumu dzīvē.
Šie uzskati par labo kā vienīgo estētisko principu saglabājas līdz 19.gs., kad tiek izdots Šarla Bodlēra dzejas krājums „Ļaunuma puķes”, kurā parādītas cilvēka gara dzīves pretrunas (dēmoni/dievi). Pirms tam ļaunais vienmēr parādījās tikai komplektā ar tikumisku vērtējumu, sākot ar Bodlēru, ļaunajam tiek atzīta patstāvīga estētiska vērtība. Māksla vairs negrib būt didaktiska, tikumu kalpone.
Tradīcijas un novatorisms.
Attieksme pret tradīcijām:
• kanoniska. Klasicisma estētika 17.gs., sociālistiskais reālisms (dažkārt devēts – soc. klasicisms):
o noliedz nereālistisko mākslu
o uzskatus nosaka šķiriskā piederība, sociālais stāvoklis
o mākslas uzdevums – audzināt masas atbilstošās ideoloģijas garā
o mākslai jārāda visizplatītākais (tipiskais)
• noliedzoša (attiecībā uz iepriekšējo laiku tr.). Parasti noliegums veidojas starp reālistiskās/nereālistiskās mākslas estētiskajiem principiem.
…