Vai īstenībā darbojas dabas likumu sakarība, vai arī mēs tikai tam ticam?
Vai cilvēks ir tāds, kādu to iedomājas astronoms- ogļskābes un ūdens maisījums, kurš sparīgi rosās uz šīs planētas?
Vai cilvēks ir tāds, kā to iedomājas Hamlets?
Bet varbūt cilvēks ir kā viens, tā otrs. Vienalga, kādas koncepcijas piekritēji par cilvēka būtību esam- dabaszinātņu (cilvēks radies evolūcijas ceļā), filosofiskās, tehnoloģiski antropoloģiskās (viss sākās ar Ādamu, Ievu un paradīzi)- cilvēka būtības izpratnē nav izslēdzams duālisms. Mēs esam tādi, kādi mēs esam, t.i., sastāvam no divām dažādām substancēm- miesas (ķermeņa) un dvēseles (garīguma, gara pasaules), kas ir būtiski atšķirīgas. Viena no tām ir fiziska jeb materiāla, bet otra- garīga ar īpašām pazīmēm. Garīgā būtne ietver sevī divas īpašības: tā ir patstāvīga, no matērijas neatkarīga substance, kurai piemīt prāts un griba. Dvēsele nebūt nav kaut kas tīri subjektīvs un pakļauts indivīda gribai, bet autonoms un neizdibināms fenomens.
Cilvēks ir bioloģiski un sociāli garīga būtne, kurā darbojas vairāki faktori:
I.Bioloģiskie faktori:
1)piederība pie noteiktas rases, tautības,
2)fiziskie dotumi, ārējais izskats, veselības stāvoklis,
3)dzimums,
4)vecums,
5)nervu darbības tips, nervu sistēmas stabilitāte,
6)ģenētiskie dotumi un spējas,
7)instinkti un refleksi (jutekliskās kaislības, mātes mīlestības, pēctecības, pašaizsargāšanās instinkts, izdzīvošana)
II.Sociālie faktori:
1)audzināšana,
2)izglītība,
3)vērtību orientācija,
4)pašizteiksmes realizācija,
5)stāvoklis sabiedrībā,
6)kultūras līmenis,
7)uzbudinājuma pakāpe un objekts,
8)vide, tās loma personības veidošanā.
III.Garīgie faktori:
1)garīgums,
2)dvēseliskums,
3)apziņa,
4)prāts,
5)domāšana,
6)garīgās kaislības,
7)ticība, cerība un mīlestība.
Piezīme. Garīgās kaislības- neparastas slāpes pēc patiesības, atziņas, skaistuma, brīvības, svētuma, apskaidrības un ilgas pēc pilnības ir cilvēka cildenākā kaislība.
Cilvēks bez apziņas par savu esamību un būtību, savām īpašībām un uzdevumiem, bez spējas ieviest dzīvē kaut ko savu- īpatnēju un pozitīvu ir sašķelts un iziris, pakļauts dziņu instinktu un impulsu acumirklīgai varai bez iekšēja vadītāja centra.
Bez atbildības par savām domām, vārdiem un darbiem nav personības, ir tikai persona, turklāt vāja un mazvērtīga.
Apziņa- tā ir grūti definējama.
Sengrieķu filosofijas apzīmējumam- nūs, atbilst- intelectus latīņu valodas vārds.…
