Piecpadsmitā nodaļa
Tā kā Vaipuldaņja bija ieguvis zināšanas medicīnā, bet joprojām sirdī bija īsts aborigēns, vietējie iedzīvotāji vēlējās lai tieši viņš būtu viņu dakteris. Viņš zināja, kā runāt ar ciltsbrāļiem un ārstēja vainas ar parastu apsirīna tableti, jo bieži galvenā bija tieši pacienta ticība, ka tā dara brīnumus. Dakteris uzticēja Vaipuldaņjam cēlu darbu – kopā ar vēl diviem aborigēniem doties izstaigā, lai ārstētu citus aborigēnus. Ar lielu lepnumu un gandarījumu viņš uzņēmās šo darbu, palīdzēja cilvēkiem, tādējādi vēl iemācīdamies četrpadsmit valodas.
Sešpadsmitā nodaļa
Vaipuldaņja turpināja izglītoties, patstāvīgi devās apgaitās un ārstēja aborigēnus. Lai gan darbā viņš bija apģerbies kā īsts dakteris, reizēm viņš nometa civilizācijas drānas un devās aborigēnu ierastajās medībās. Tieši tādēļ citi aborigēni uzticējās un ļoti cienīja Vaipuldaņju – lai gan izskolots, tomēr sirdī viens no viņiem. Vaipuldaņja pierādīja sev zināmās medicīnas efektivitāti arī aborigēnu dakterim, kurš pazina vien dabas zāles un garu, totēmu pielūgšanu. Pēc veiksmīgas ārstēšanas Vaipuldaņja jutās gandarītāks nekā jebkad iepriekš.
Vaipuldaņja ir devis lielisku iespēju ikvnienam šīs grāmatas lasītājam labāk iepazīt aborigēnus. Ir ļoti svarīgi, ka šis stāsts ir uzrakstīts tieši no kāda aborigēna skatupunkta, jo neviens cits nekādi nespētu vēl patiesāk atspoguļot iezemiešu dzīvi un izpratni par balto cilvēku dzīvesveidu.
Lai arī Vaipuldaņja dzīves laikā ieguvis vērtīgas zināšanas par balto cilvēku pasauli un izglītojies vairākās dzīves jomās, viņš joprojām pārliecinoši var apgalvot, ka sirdī vienmēr paliks uzticīgs savai ciltij un dzīvesveidam. Protams, zinātnes sasniegumi, tehnoloģijas brīnumi, efektīvā medicīna, augstā kultūra Vaipuldaņjam šķiet abrīnas un cieņas vērta, tomēr nekas nespēs aizstāt vēl senākos aborigēnu rituālus, paražas un cilts likumus.
…