Vaiņags
Motīvs, citāti
Atziņas
Secinājumi
Rasas vaiņags.
„Skan sērās vēja kokle sārtā miglā,
Mirdz rasas vaiņags tāļumā aiz manis,
- Es ritu, projām ritu.”
„Mirdz lielas sarkanas un baltas lāsas
Pie rudenskailiem ceļa krūmiņiem;
Ar asarām tās un asinīm vienas krāsas,
- Vai tās še kaisītas no ceļiniekiem?”
Tā ir rasa, rasa, kas sev līdzi nes skumjas, vientulību un asaras – tieši tas arī ir tas galvenais šeit – asaras un skumjas, dzīves smagums un skarbums, vientulība…
Rainis rasas vaiņagā ir iekļāvis ļoti skumjus, vientuļus un dziļus dzejoļus, un tas, manuprāt, arī ir galvenais rasas vaiņaga motīvs.
“Visdziļāk tumšās krūtīs
Tu nēsā smagumu,
Kas tevi velk uz leju
Ik brītiņu;
Kas nospiež tavus soļus
Un sirdi lēni žņaudz,
Ka viņa, slepus trīsot,
Tev baigi klaudz.
Tu gala tumsā tausties,
Tas smagums ir mūžība –
Ko rakņājies un ko rausties?
No tās aug dzīvība.”
Rainis, ar šo vientuļo un skumjo rasas vaiņagu centās lasītājiem likt saprast, ka dzīvi nedrīkst izniekot, nedrīkst ļauties skumjām vai vientulībai, ir jādzīvo. Kaut vai dēļ tās vienīgās rasas pilītes, kas agrā rītā rit no vienas lapas uz otru, kaut vai dēļ tā, ka viņa cīnās, nepadodas, kaut arī ir vientuļa un dzīvo tikai īsu mirkli, bet tomēr dzīvo…
Katrā dzejolī ir pieminēta daba – vai smarža, vai debess, vai meži vai strauti, vai arī jebkas cits, saistīts ar dabu. Tas arī ir galvenais motīvs – dabas skaistums, kaut kas neaizsniedzams un ilgas pēc tā.
„Kā saule spīd
Kā smaršo zāle!
Un mākoņi slīd,
Un miglo tāle.”
Autors arī atklāj savas ilgas pēc ģimenes:
„Saule un dienvidus,
Tēvs - māte - radi,
Turp mani, vasara,
Atpakaļ vadi!
Salve! salve!”
„Un visa pļava dzelten-sarkan-zaļa
Par spīti salnām mirdz no puķītēm:
Tā rādās viņas nesalaužamā vaļa.”
„No ilgu slāpēm – atkal un atkal dzer,
Ar katru malku – vairāk un vairāk slāps,
- Un nevar atdzert dziļā dvēsle
Topošās pasaules dienas dailē.”
„Nemīli mani,
Mans bērns, mans prieks:
Saule tev neļaus,
Un mēness tev liegs;
Zvaigznes tev zudīs
Kā pavasarsniegs –
Nemīli mani,
Mans bērs, mans prieks!”
…